Zīlīte. Man patīk, ka tu skaties uz mani.
Zīlīte
***
Man patīk, ka tu skaties uz mani
Man patīk, ka tu nāc pie manis
Bet tu esi ļoti kautrīgs
Lūdzu, griezies ar mani šajā
dzīves virpulī
Izbaudīsim mirkli dejā
Piekļausimies viens pie otra
Un dejosim kopā
Nāc pie manis brīžos, kad tev ir
labi
Nāc pie manis brīžos, kad tev
ir grūti
Nāc pie manis — nebaidies
Dejosim šo deju kopā.
Margarita Trible
***
Sniegs visapkārt, baltas pārslas
vizuļo un mirdz
kā maza bērna sirds.
Tīra, balta un spoža —
par to varu būt droša.
Tālumā kāda zīlīte lido,
tad nosēstas kokā.
Tā nav tā zīle, kas rokā,
ja mednis kokā!
Tas ir putniņš — mazs, pelēks
un jauks.
Ziemā pie loga tu vari būt draugs.
Mazliet maizes vai speķa
Pakar laukā
un varēsi redzēt, kad saulīte
braukā,
kā zīlīte lidos pie tevis, bet laid,
lai tās ēd priekš sevis.
Visu, ko dosi, tās atdarīs —
Varbūt šodien, varbūt rīt,
Un tev vienmēr būs, ar ko sirdi
sasildīt.
Sonora Dimiņa
Ikdiena
Eņģelis ar vienu
Spārnu
Otrs —
Salauzts
Cilvēka dēļ,
Pašam sevis dēļ
Eņģelis ar diviem
Spārniem
Iemīlējās
Palika…
Sonora Dimiņa
***
Cilvēks…
Radība ar sāpēm un jūtām
Sirds…
Ceļ spārnos
Spārni
Palīdz nokļūt debesīs
Prāts
Atpakaļ uz zemes
Cerība
Liek atgriezties
Neuzticība —
Kritiens
Ass un sāpīgs
Jolanda Tomuļeca
***
Un kurš man paskaidros,
Vai sapnis bija tas, bet vāji tie
gulēja putekļos,
Tie mani saplēstie spārni,
Kā vējš tu tos saplēsi kāri.
Es ceļos un lidoju augstāk un
augstāk pretim saulei,
Bet kā bulta pēkšņi krītu lejā.
Paveries manā sejā!
Vai redzi rūgtumu man acīs? Man žēl ir sevis, bet vēl vairāk tevis.
Tu saplēsi manus spārnus
Kā auksts, naidīgs vējš.
Es meklēju īstos vārdus,
Bet tie manu dvēseli plēš.
Es biju tavs eņģelis,
Bet tu to pat nesaprati…
09.2006.
Ligita Eizāne
Dod
Dod man vēja maigumu,
Kas glāsta manu sirdi,
Dod man pļavas smaržu,
Kas tvano rīta agrumā,
Dod man mākoņa maliņu —
Visvieglāko, visgaišāko,
Dod man saules stariņu —
Tikai vienu, vienīgu,
Dod man savu elpu,
Lai izjūtu to,
Dod man savu smaržu,
Lai sajūtu to,
Dod man savas rokas,
Lai noglāstu tās,
Dod man savu sirdi,
Mīlestības pilno.
Tu nevari —
Es saprotu to
Un neprasīšu daudz,
Tad dod man
Tikai vienu
Dod man dvēseles mieru.
Jolanda Tomuļeca
Veltījums manam tētim un mammai
Bet kad dzīve atņem visu,
Kas tev tuvs un kas mīļš,
Zini, vienmēr būs kur patverties —
Mīļās rokās, kas sedz.
Bet kad dzīve visu pasaka,
Kas tev sāpīgs un dārgs,
Zini, vienmēr būs kas pasacīs —
Tu mans mīļotais bērns.
Dzīvē sāp, jā, dažreiz ļoti,
Gribas paraudāt tad man.
Zinu, vienmēr būs kur paraudāt,
Jūs — dārgākie man.
10.2005.
Dace Zviedre
***
Ir viegli sarunāt vārdus
Kas plūst straumēm, kad nedomā
līdzi
Ir viegli pamest kādu
Ja netiec pamests tu pats
Vien atmiņas vienīgais šķērslis
Tās neļauj mierīgi dzīvot
Ir grūti saprast, kamdēļ viss
pieļauts
Kamdēļ ir velti ciests
Vien piedot ir patiesa laime
Piedot ir svēti vārdi
Ilva Degune
Pēdējais kukainītis
Pasaules sirds deg uguns liesmās
Maigā dvēselīte miglas plēnos
gaist
Es pamostos no putnu dziesmām
Jo pavasara strautos ūdens kaist
Sīks varens cīrulītis laižas dejā
liegā
Tas strauji augstu ceļas un
Zemu krīt
Bet nesalaužams skumju plīvurs
Vairs negrib mani sasildīt
Dus ezers agrā rīta stundā
Deg zvaigznes zilā palagā
Kā nesaprotams pelnu jūklis
Uz zemi noraugās
Caur pērnā gada sliekšņu stāviem
Caur puteni un vecām brikšņu
kaudzēm
Caur putnu skanīgajiem vaidiem
Atnāk pie mums pavasar”s…
Pērnā gada kūla plīvo vējā
Sīks niecīgs kukainītis lejup slīd
Tā maigās sīkās as’ras
Uz auksto zemes māti slīd
Sirds stūrītī kā smeldza asas
sāpes
Kāds puteklītis ielaužas
Un pārņem tīro balto dvēs’li
Kā nebeidzams stiklu lausku bars
Salst! Sastingst mazās plaukstas
Redz nākotni tas dziļā miglā tītu
Bez cerībām, bez sapņiem,
svētām ilgām
Bez dejām vēlā krēslā
Ar tukšumu un neizprastām
lietām…
Dejo, kukainīt, teju teju tā atnāks
pēc tevis
Aiznesīs tevi pār mākoņu pilsētām
Paraugies lejā kā smeldz, kā
duras sirdī
Paraugies kā līst piķa lietus
Trūkst gaisa, lai elpotu
Ko darīt, kā izglābties?
Cik tālu vēl viņš ies?
Kas ilgosies pēc viņa?
Jā, ir kāda maza spārīte
Kurai spārniņi smalki kā zīda
pavedieni
Tā tiecas un ilgojas pēc taviem
vārdiem
Tai liekas skumji, bezcerīgi nīkt
Bez pavasara siltuma un saules
Bez debesīm, kas gaiši zilas spīd
Bet kukainītis slīd un slīd, un slīd.
Ar pēdējo cerībiņu viņš turas pie
Vientuļās smilgas, kas lēni liecas
Pie zemes mātes sirds
Bestija! Nolādētā Bestija.
Nāk skumīgas ilgas…
Salauztas ilgas, nāves izpratne.
Sintija
***
Es lūdzu tikai vienu —
Neko lielu un lieku,
Bet tik un tā
Nav it ne kā.
Es lūdzu vēl vienu dienu,
Bet tās nav!
Es lūdzu smaidu,
Bet tā nav!
Es lūdzu vēl iespēju vienu,
Bet arī tās nav…
Kas gan ir vārdi,
Kas nāk no sirds,
Bet nevienam neko nenozīmē…
06.2006.
Sintija
***
Es meklēju tevi lietū,
Es meklēju tevi zvaigznēs,
Es meklēju tevi tumsā,
Kādā mazā, aizmirstā
Pasaules stūrītī
Es sēžu un meklēju tevi.
Gaidu, kad kādā lietus lāsē
Redzēšu tavu smaidu.
Zvaigznēs — tavas acis,
Bet tumsā — tavu tēlu.
30.04.2006.
Dace Zviedre
***
Ar prieku pa dzīvi uz laimīgām
dienām
Ar sajūtām, kas smaida nepiekūst
Mēs ejam šo ceļu ar dievišķām
sejām
Soļiem rāmiem, jo nav no kā bēgt
Tā dienu no dienas pasaule
griežas
Viss notiek kā vienmēr, kā parasti
Mēs ejam šo ceļu ar dievišķām
sejām
Soļiem viegliem, jo esam saprasti
Tik nevaicā, neprasi, neliec man
just
Es esmu viena no viņiem
Man soļi tik rāmi un sirds pilna
prieka
Mana dvēsele negrasās atvarā
zust
Jolanda Tomuļeca
Novēlējums…
Nodzīvo šo dzīvi tā,
It kā tā būtu pati skaistākā.
Nodzīvo šīs stundas tā,
It kā tās grimtu skaistā saulrietā.
Nodzīvo šo mirkli dzīvē tā,
It kā tas būtu vienīgais.
Un paliekat jūs divatā —
Tu un šis mirklis šajā dzīves
nestundā!
04.2003
Sonora Dimiņa
***
Pavasaris
cilvēks piedzimst un
nezina ļaunumu
Vasara
izaug un saprot
Rudens
kļūst vecs un nožēlo
Ziema
atdzimst pavasarī, lai
atkal nožēlotu…
Sintija
***
Es esmu te,
Jau atkal te —
šai drēgnajā rudens vakarā,
Tik viena…
Pie manām kājām
Guļ tik tikko nolijušais
Zeltaino kļavu sniegs
Un tik vēl nesen
Izdzisušais ugunskurs,
Vēl zaļa zāle
Vakara rasas apskāvienos
rotājas,
Bet man ir skumji,
Lai arī skaisti te ir,
Ja sirsniņa pukst viena,
Tai ir skumji,
Jo blakus nav kāda,
Kas vārdus mīļus teiktu,
Kas klusi austiņā čukstētu —
Es ilgojos pēc tevis.
Sintija
***
Kad vēlies raudāt,
Bet nav īstais brīdis,
Kad tavu sirdi
Žņaudz vārdu spēks.
Un tev sāp tik ļoti,
Sāp šie vārdi.
Cik grūti noticēt sev,
Ka spēj ko labu,
Tu jūti, ka ļaunums
Pārņem tevi.
Cik grūti paklusēt,
Kad tevī mīt
Naida pārņemts spēks,
Tu runā, bet…
Bet neviens tevī neklausās,
Neviens ar tevi nerunā,
Neviens tevi neievēro —
Tu esi pavisam viens.
Jolanda Tomuļeca
Lietus lāsītes
Paliec klusu — ieklausies,
Mūsu glāsti pāri zemei ies.
Tie ies un ies, un nepāries,
Tie mūsu glāsti pāri zemei ies.
Tik klusi un reizē skaisti
Pār tavu vaigu slīd mūsu glāsti.
Mēs dzirdam tavas domas, ko tu
stāsti.
Vai jūti sev uz vaiga lietus lāsi?
Tās esam mēs — lietus lāsītes,
Tās mazās laimītes,
Kas ikvienu rūgtu asaru uz tava
vaiga
Aiznes sev līdzi un iever
varavīksnes virtenē.
Tās esam mēs — lietus lāsītes…
05.2004.
Ligita Eizāne
Vēstule tev
Šovakar man jāaiziet —
Gribu tev to pateikt.
Kad bijām kopā,
Tu teici man, ka mīlestība spēj
visu,
Tu solīji man rasainus rītus,
Skanīgas putnu dziesmas,
Maigus vēja pieskārienus,
Un klusas koku šalkas,
Tu solīji man,
Bet nespēji dot neko no tā visa,
Jo mūsu sirdīm nebija lemts
krustoties —
Tas bija tikai mazumiņš
No atmiņām,
Kas kvēlo pagātnē.
Šovakar vējš skumji runā
Mana loga rūtīs,
Un gribas būt vienai,
Pavisam vienai,
Un piedod, ja vari,
Piedod par visu —
Mums vienkārši nebija
Lemts būt kopā.
Pazuda mirklis,
Izgaisa pieskāriens
Un izkvēloja cerība,
Tagad asara, pēdējā, nokrita
ar vēju
Un aizplūda lēni vēstulei līdzi
Pie tevis.
