14. jūnijā valcēnieši pulcējās pie pieminekļa komunisma genocīda upuriem bijušās dzelzceļa stacijas teritorijā, lai atcerētos izsūtījumā bojā aizgājušos.
Kaut arī no to dienu notikumiem aizritējuši jau 73 gadi, daudziem iedzīvotājiem tie ir dzīvi saglabājušies atmiņā. Tādēļ atnākušo vidū varēja redzēt vairākus, kuri nāk katru gadu. Mēs neesam liela tauta, bet mums ir tiesības uz savu laimi, mīlestību uz savu dziesmu.“Latviešu ir tikai pusotrs miljons, bet tas ir tāpat kā pusotrs piliens jūrā. Kāda var būt pusotra piliena dziesma? Un tomēr – uz zemeslodes zem saules ir tāda tauta – latvieši. Uz zemeslodes zem saules ir tautai dziesma par sauli. “Lec saulīte rītā agri, noej vēlu vakarā…” tā ievadā uzsvēra Valkas kultūras nama metodiķe Līga Šnuka.Savukārt Līga Pandalone atgādināja, ka 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju vienlaikus no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas deportēja tūkstošiem cilvēku. No Latvijas toreiz izveda 15 424 cilvēkus, no kuriem tikai nelielai daļai izdevās atgriezties. Kāds represētais, kuram šajā dienā bija tikai 9 gadi, uzsver, ka tā bijusi diena, kurā salauza daudzu ģimeņu dzīvi. Arestēja tos, par kuriem bija savākti materiāli “par kontrrevolucionāru darbību”. Zem šādas birkas 15 procenti no visiem aizvestajiem bija bērni.Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis izteicās, ka 1941. gada 14. jūnijs no visām represiju dienām vēsturē ierakstīta kā viena no briesmīgākajām. Katram vajadzētu iedomāties kādu cilvēku, ko mēs zinām kā represijas pārdzīvojušu. “Man tāds cilvēks mūzikas skolā bija Aleksandrs Birznieks jeb Sašiņš. Tas bija cilvēks, kurš, pārdzīvojis visas šausmas, bija saglabājis nevaldāmu optimismu. Ja vēstures faktus sasaistām ar kādu pazīstamu cilvēku, tad caur viņa pārdzīvoto tā laika notikumus uztveram dzīvāk un patiesāk,” izteicās V. A. Krauklis. Pēc viņa domām, labākā piemiņa tiem, kurus atceramies, man šķiet, ka vislabāk ir sakopt savas mājas, kādu stūrīti, ko visi apmeklē, un tā visi būsim piesaistīti Latvijai. Klātesošie nolika ziedus pie pieminekļa
