Pagājušo piektdien Valkas novadā notika jau otrā sējumu skate. Pērn pirmo reizi pēc pašu saimnieku vēlēšanās to rīkoja lauku attīstības speciāliste Sniedze Ragže.
Šogad uz skati bija ieradušies gan saimnieki, kuru vārds jau labi zināms novada iedzīvotājiem un kuri dzen vagu savā tīrumā kopš neatkarības atjaunošanas, kā arī gados jauni saimnieki, kuri uzklausīja, ko vecākie kolēģi stāsta un māca. Skates dalībnieki apmeklēja Valkas, Ērģemes un Kārķu pagastus.
Ir skaisti lauki un sētaPirmais savā pieredzē dalījās Valkas pagasta zemnieku saimniecības “Kalnieši” saimnieks Jānis Anže, kurš pastāstīja, ar ko ir nomiglojis sējumus un parādīja, kas no tā iznācis. “Izskatās, ka būs labi. Pašā sākumā uzliku fungicīdu Alegro Super un pašlaik šķiet, ka viss ir kārtībā,” secina J. Anže.Rādot rudzu lauku, viņš atzina, ka rudzi ir labi pārziemojuši. “Te esmu iesējis šķirni ‘Matador’ un divas reizes esmu iestrādājis slāpekli. Pašlaik ļoti labi aug,” saka J. Anže.Daži zemnieki interesējās, vai tagad var puslīdz precīzi aprēķināt gaidāmo ražu. Lauku konsultāciju un izglītības centra Valmieras biroja augkopības speciāliste Ilona Krūmiņa stāstīja, ka tagad tas ir iespējams, jo viņa ir apguvusi šo aprēķina veidu rapsim un labībai. Tūlīt arī pie viņas pieteicās interesenti. Braucot gar “Kalniešiem”, visi pievērsa uzmanību sakārtotai sētai un mājai. Nopļauts mauriņš, pa kuru skraida pērļu vistas, izskatīga dzīvojamā ēka. S. Ragže norāda, ka ik gadu šī sēta top aizvien skaistāka. Savukārt pats saimnieks J. Anže piebilda, ka pērļu vistas, par kurām visi priecājās, nav tikai skaistumam, bet ļoti čakli izknābā no zāles visas ērces.
Problēmu sagādā vēja auzaTālāk ar savu pieredzi iepazīstināja SIA “Valdro Agro” direktore Māra Bondare-Petersena. Viņa pie lauka skaidroja, ka tur 17. aprīlī iesēta vasaras kviešu šķirne ‘Robijs’, bet tās kopšanā veido dažādus “kokteiļus” miglošanai, lai nav tik bieži tas jādara. “Problēmas sagādā vēja auza, kas iekļuvusi sēklā. Tā ir liela problēma. Esam miglojuši ar “Pumu”, bet vēja auza palikusi. Esmu secinājusi, ja ar to sāk cīnīties, tad jācīnās visiem, jo, ja ved graudus uz Igauniju un tajos ir vēja auza, kravu tad sūta atpakaļ. Vēja auza pie mums iekļuvusi pirms vairākiem gadiem no Polijas ar tur iegādātos sēklu, arī dzērves to pārnēsā. Te atklājas tas, ka jāpērk dārgāka un sertificēta sēkla. Ir jāmaina domāšana un nav jāraugās vienīgi uz to, lai sēklu iegūtu iespējami lētāku. Tad arī būs iespēja prasīt no sēklu tirgotāja kvalitāti viņa produkcijai,” stāsta M. Bondare-Petersena. Viņa uzskata, ka mūsu pašu zemē vajadzētu audzēt sēklu pārdošanai, jo Zviedrijā un Vācijā tomēr ir citi laika apstākļi. I. Krūmiņa min, ka sēklu audzētāji Latvijā samazinās, jo jāiziet cauri veselam birokrātijas labirintam, lai varētu audzēt sēklu pārdošanai. “Ja turklāt no viņa visu sagatavoto sēklu nenopērk, viņš vairāk to arī negatavo,” apliecina I. Krūmiņa.
Pietrūka viens centimetrsĒrģemes pagasta zemnieku saimniecības “Dambīši” saimnieks Mārtiņš Kreilis minēja, ka dažiem saviem tīrumiem, lai tos nokaļķotu, ir uzlicis dolomīta smiltis. S. Ragže to vērtē atzinīgi, minot, ka kaļķošanai jābūt, jo, visu laiku no zemes tikai pumpējot ārā ražību ar vienu un to pašu mēslojumu, tā tiek noplicināta. M. Bondare-Petersena atzīst, ka nevienam nav ideālu apstākļu un tādēļ vien ir vērts pulcēties kopā un, šādi apskatot laukus, var lemt par kaut kā uzlabošanu.M. Kreilis rāda savus tīrumus Omuļos un Turnā un stāsta, ka Omuļos graudi normāli pārziemojuši, bet Turnas pusē vairāk nekā 60 hektāri izsala. “Omuļos bija par centimetru biezāka sniega sega. Tur arī ir visa starpība. Par centimetru biezāks sniegs izglāba ražu,” stāsta M. Kreilis.No pagājušā gada redzētā vairāki saimnieki tagad sākuši audzēt pupas, jo tās labi baro zemi. “Pupas ir tauriņzieži, bet tie paši dod zemei dažādus labumus, turklāt tās palīdz arī zemei gūt atelpu, jo nav graudaugi,” skaidro S. Ragže.“Labārtu” saimniecībā mūs sagaidīja pats saimnieks Dzintars Jurševskis. Viņa saimniecībā daudzie pakalni neļauj izvērst graudkopību, tādēļ Dzintars ir specializējies lopkopībā, tomēr arī viņa graudi ir ievēroti. Viņš rāda tīrumu, kurā aug rudzi ‘Kaupo’ un stāsta, ka no tā graudus sev pērk ceptuve “Lāči”, jo tā ir tīra rudzu šķirne bez hibrīda piemaisījuma. Zemnieku saimniecības “Kārkliņi” zemniece Irīda Klaipa kā saimniecības lepnumu rādīja avenājus. “Kad atbrauca bērni no Anglijas, sākām domāt, ko vēl varētu izdarīt, un nolēmām audzēt avenes. 2010. gada rudenī iedēstījām, bet pērn novācām pirmo ražu. Jāmeklē tādas šķirnes, kurām ogas ir stingras. Pagaidām vēl nevaru runāt par rentabilitāti, jo ir pārdota tikai pirmā raža. Pērn visu nopārdevām uz ielas. Kaut kā izkūlāmies, bet, kā būs šogad, to redzēs. Viss vēl ir tapšanas stadijā,” atzīst I. Klaipa.
Domā arī par kultūruInteresanti, ka zemnieki domā ne tikai par savu zemi, bet arī par kultūrvērtībām. Par to pārliecinājāmies pie Ērģemes pilsdrupām, kurās pašlaik notiek restaurācijas darbi. Tos uzņēmusies vadīt biedrība “Ērģemes bruņinieku pils”, ko vada SIA “Valkas meliorācija” valdes priekšsēdētājs Jānis Biezais. Tajā no pašiem pirmsākumiem darbojas arī vietējais zemnieks Vilis Jansons. Savukārt Cēsīs nolīgtais restaurators Normunds Pļaviņš mūs apgaismo, kas tā ir par pili un kam tā izmantota. Tas ir fortifikācijas cietoksnis, kas iekļāvās Rīgas ārējās aizsardzības lokā. Pils bijusi militārs objekts un netika pastāvīgi apdzīvota. Ļoti labi ir saglabājies tornis. Uz augšu tam vēl divi metri bijuši, bet tie ir nogruvuši. Tas ir fantastiski, jo Turaidas tornim bija palikusi tikai viena piektdaļa, bet Cēsīm – puse torņa. “Mēs tagad esam atjaunoši grīdu. Esam restaurējuši arī visas arkas, viena vēl nav nomazgāta. Tolaik, ka šo pils torni cēla, kareivji šāva ar musketēm. Tādēļ virs nišām bija lūkas, pa kurām aizplūda dūmi. Brīnums, bet tās vēl aizvien darbojas,” saka N. Pļaviņš un stāsta pat vietu, kurā atrodamies mēs. “Te atradās kamīns. Tieši tāds te arī būs pēc restaurācijas. Kamīni bijuši arī otrajā un trešajā stāvā. Kad beigsies putnu ligzdošana, nozāģēsim tepat šīs lapegles un ierīkosim grīdu starp pirmo un otro stāvu. Apmēram 70 procentu no būves celtniecības ir saglabājušies tādi, kādi tie bijuši pirmsākumos. Ja veiksies, šogad tornis būs zem jumta. Te, pirmajā stāvā notika ēšana, bet kaulus un pārējās atliekas meta laukā pa durvīm,” stāsta N. Pļaviņš, piezīmējot, ka dzīve bijusi diezgan cūciska.S. Ragže atzīst, ka visi zemnieki ir čakli strādājuši, arī jaunie ir parādījuši centību, lai zeme zaļotu un priecētu acis. Tas ir liels darbs. Kā izteicās daži saimnieki, viņi nezinot, kad Dz. Jurševskis guļ. Tas viņiem paspruka pēc tam, kad Dzintars pateica – naktī vajadzēs vēl nomiglot laukus.Vēl skatē piedalījās individuālais uzņēmējs Ainārs Sildars, Ainārs Pavļišins (no Kārķu zemnieku saimniecības “Jāņgloži”), Aleksandrs Lukovskis (individuālais komersants “Atvases L”).
