Dari, ko darīdams, kāds vienmēr uz tavu paveikto uzspļaus. Tā nupat šķiet, palasot komentārus internetā. Pār Pedeli ir uzbūvēts tilts – jauks un skaists, taču nē, tūlīt var izlasīt, ka tas nekam neder. Arī par “Cimzes kodu”. Pirmo reizi Valkā tik plaši tiek atzīmēta mūsu kultūras cilvēka Jāņa Cimzes 200 gadu atcere, bet atkal jau kāds lepni uzraksta “Cimzes koda izgāšanās” vēl pirms pasākuma. Pēc autora domām, tur vainīgs būs aukstums un Cēsu koncertzāles atklāšana. Ne nu tā bija, nekā. Vēl kāds nebeidz filozofēt, kādēļ tas ir maksas pasākums, varbūt tā domā samazināt alkoholiķus. Un tā var turpināt. Ka tikai varētu kaut ko ļaunu pateikt. Kāds cits nebeidz brīnīties, kādēļ Valkā vajag jaunu ugunsdzēsēju depo, ja vēl vecais labu labais. Seko pieļāvumi, ka no jaunā depo būs jābrauc gar skolām un tad viss kas var atgadīties. Tas ir Ļaunuma kods. Labi vēl, ka vārdos, bet iet arī tālāk. Nesen Valkā vandaļi nolauza sarkano kļavu, kas bija jau diezgan labi paaugusies. Ko koks viņiem bija izdarījis? Var tikai iedomāties, kā jutās tā stādītāji. Savulaik jau sākās runas par to, ka turpmāk vajadzētu ielikt tikai tos komentārus, kuru autori reģistrējas ar savu vārdu. Tas nāca no pašiem interneta uzraudzītājiem. Varu saderēt, ka viss lielais komentāru jūklis izčibētu, jo paša vārds liek just arī atbildību par savu teikto. Tas vien, ka par mūsu pilsētā rīkotajiem pasākumiem ieinteresējas pat tik tāla zeme kā Dienvidkoreja un tās televīzija atbrauca pie mums, kaut ko tomēr apliecina. Mūs ievēro, par mums brīnās. Tad nedzīsim vairs uz priekšu šo Ļaunuma kodu, jo par tā izpausmēm neviens nebrīnās. Tādi cilvēki bijuši visu laiku. Taču, ja šiem lauzējiem un visa jaukā apspļaudītājiem liktu parādīt, ko viņi paši paveikuši, visticamāk, tā būtu tikai tukša vieta. Kaut kā jau ir jāizpaužas, tikai žēl, ka izvēlas to pašu nožēlojamāko – kritiku aiz muguras.
