Valcēnietis Dainis Jansons šogad Kiprā mācību komandējumā ir bijis divas reizes — pavasarī un rudenī —, tāpēc iespaidu par šo valstI uzkrājies daudz, arī tādi, kurus nav iespējams gūt nekur citur.
Valcēnietis Dainis Jansons šogad Kiprā mācību komandējumā ir bijis divas reizes — pavasarī un rudenī —, tāpēc iespaidu par šo valstI uzkrājies daudz, arī tādi, kurus nav iespējams gūt nekur citur.
Tie kiprieši, kuri sevi uzskata par salas pamatiedzīvotājiem, būtībā ir grieķi un dzīvo Eiropas Savienības (ES) kontrolētajā teritorijā. Turku izcelsmes cilvēki pārvācās uz to teritoriju, kuru okupēja Turcija. “Cilvēki ļoti strikti sadalījās divās nometnēs. Kipras pamatiedzīvotājus aizsargā Apvienotās Karalistes militārstruktūras. Salā izvietotas trīs armijas bāzes augstu kalnos jūras krastā. Divas no tām redzējām un brīnījāmies, kāpēc tās izvietotas tik skaistās vietās,” stāsta D. Jansons. Lūgts raksturot abu salas daļu attiecības, viņš sacīja, ka bijis tikai grieķu daļā, tāpēc nevar būt objektīvs.
“Gandrīz visu nedēļu dzīvojām valstī trešajā lielākajā pilsētā Limasolā. Pēc nostāstiem esmu dzirdējis, ka robežkontrole ir stingra. Tie cilvēki, ar kuriem tikāmies, neko labu par turku pusi nestāstīja, jo uzskata, ka pareizā un labākā puse ir tā, kurā dzīvo viņi. Pieļauju, ka turku puses iedzīvotāji par savu teritoriju domā līdzīgi,” stāsta D. Jansons.
Nepatīkami, ja nauda ir netīra
D. Jansons bija nepatīkami pārsteigts par Kipras naudu — mārciņām (CYP). “Šis bija gadījums, kad nauda patiešām bija netīra šā jēdziena tradicionālajā izpratnē — saburzīta un sagumzīta. Mums pret naudu ir cita attieksme. Ja saņemam naudas zīmi ar nolocītu stūrīti, ikviens normāls cilvēks to iztaisno un rūpīgi ieliek makā. Kipriešu nauda īpašās lietošanas dēļ atgādina lupatas gabalus,” atceras Dainis. Viņš arī agrāk nekad nebija redzējis daudzstūrainu monētu. Katrā ziņā dažādu formu monētas ir vieglāk atšķirt, jo īpaši redzes invalīdiem.
Kipra ir valsts ar ļoti maigu un liberālu nodokļu politiku. Šā iemesla dēļ dažādu valstu kompānijas, tostarp arī Latvijas, savu uzņēmējdarbību reģistrē tieši tur. “Pieļauju domu, ka nākotnē arī privātpersonas Kiprā varēs reģistrēt savus uzņēmumus, jo visi esam Eiropas Savienībā un pakalpojumus varam sniegt visā tās teritorijā, un veidot uzņēmuma pārstāvniecības dažādās valstīs,” uzskata Dainis. Ja Latvijā uzņēmēji nodokļos maksā vairāk nekā 50 procentu, tad Kiprā tas ir 12 – 17 procentu robežās. Šā iemesla dēļ Kiprā ir reģistrēts ļoti daudz Krievijas uzņēmumu. Tas ļoti palīdz šīs mazās valsts ekonomikai. Tur reģistrētie uzņēmumi strādā visā pasaulē, bet nodokļus maksā Kiprā. Šīs valsts ekonomisti ir pārliecinājušies, ka ar maziem nodokļiem kopējie ieņēmumi ir lielāki.
Sētnieki ar centību neizceļas
Dainis izjutis, ka valstī valdošā ir pareizticība. Visur redzams daudz dažādu nelielu klosteru un dievnamu. Valstī ir nelieli ciemati, kur uzbūvētas pat 12 dažādu konfesiju baznīciņas, arī musulmaņiem. Protams, dominē pareizticīgie. Musulmaņi ir visskaļākie, jo noteiktajā laikā viņi savus psalmus skaita mikrofonos. Balsi pastiprinošās iekārtas ir gana jaudīgas, lai nomāktu blakustrokšņus. Visi ir pieraduši, un, šķiet, tas nevienu netraucē.
D. Jansons atzīst, ka interesantākās apskates vietas ir kalnu ciemati. Dažviet tur ir tik krasas temperatūras atšķirības, ka no rīta var peldēties, bet vakarā vizināties uz slēpēm.
Kiprā ir ļoti silts — gada gaisa vidējā temperatūra ir 29 – 32 grādi, bet ūdenī — 24 – 28 grādi. “Turp lidojām ar čarterreisu, un lielākā daļa pasažieru bija tādi, kuri vēlējās pagarināt vasaru. Kiprā ir 340 saulainas dienas gadā. Mums izdevās piedzīvot negaisu ar dažām pilēm lietus. Tā bija vāja atblāzma no televīzijā rādītās vētras un plūdiem Grieķijā,” stāsta D. Jansons. Viņam izdevās nofotografēt mirkli, kad jūrā zibens iesper kuģī.
Viens no nepatīkamākajiem iespaidiem ir netīrība pilsētas ielās. “Sajūta bija tāda, ka ielas mazgā tikai lietus. Visur mētājas iesaiņojuma papīri, pudeles un kārbas. Tas viss pašā jūras krastā, turpat blakus atrodas vecpilsēta. Taksometra šoferis paskaidroja, ka sētnieki ir valsts apmaksāti, turklāt ar ļoti labu algu, kuru visiem valsts ierēdņiem palielina katru gadu, bet nekādu centību viņi neizrāda. Redzēju, ka remontstrādnieki, kuri špaktelēja un krāsoja viesnīcas sienu, strādāja tikai agri no rīta vai vēlā pēcpusdienā, jo lielajā karstumā dienas vidū cilvēki cenšas nestrādāt,” novērojis Dainis. Viņam neierasts bija arī veikalu un banku darba laiks. Piemēram, trešdienās veikali strādā tikai līdz vieniem pēcpusdienā. Tas ir jāzina, lai veikalu apmeklējumu neieplānotu laikā, kad tie ir slēgti.
Mūki nodarbojas ar biznesu
Interesants bija Kikas klostera apmeklējums. Tas ir slavens ar savu Svētās Dievmātes svētbildi. Tas ir unikāls darbs, turklāt piesegts ar audeklu, uz kura izšūts šīs svētbildes attēls. Tas tāpēc, lai cilvēki nezaudētu vai nesabojātu redzi. Nostāsti vēsta, ka visiem, kuri svētbildi uzlūkojuši, asarojušas acis. Audekls tomēr vairākkārt ir noņemts, kad salā bija sausums, kas solīja pilnīgu dabas katastrofu. Šādos brīžos svētbilde tika uznesta īpašā altārkalnā un novietota pret debesīm, lai Dievam izlūgtos lietu. Līdz šim tas ir nostrādājis. Vismaz tā fiksēts vēstures annālēs un to apgalvo arī Kikas klostera mūki. Viņu ir mazāk par 20. Klosterī ir viesnīca, kurā uzņem svētceļniekus. Tam pieder zivaņjas (vietējais šņabis) ražošanas cehs un avots, no kura ņem galda ūdeni pārdošanai. Lielajās pilsētās visur ir nopērkams Kikas ūdens. Tas klosterim dod līdzekļus uzturēšanai un attīstībai. Tur lielākoties strādā apkārtējo ciematu iedzīvotāji — līgumstrādnieki.
Dainis ar kolēģiem izmantojis tikai vietējo taksometra šoferu Iļjas un Konstantīna pakalpojumus, jo viņi runā krieviski, turklāt ir lieliski gidi un pārzina ne tikai salas vēsturi, bet pat dažādus ģeoloģiskos aspektus. Salas pamatni veido dolomīts, un to izmanto pat ēdiena gatavošanā. Kiprā iecienīts ir valriekstu kompots. Augļus novāc piena gatavībā ar visu apvalku, pārlej ar verdošu ūdeni. Starp augļiem liek kaļķakmens gabaliņus, lai augļiem noņemtu rūgtumu. Noplaucētos augļus veselus liek tradicionālajā kompotā. Kiprā var nopirkt ļoti daudz kompota veidu. Vienīgā bēda — ES valstīs krāvēji nedrīkst celt vairāk par 30 kilogramiem, tāpēc visu laiku jāpiedomā, lai bagāžas svars šo limitu nepārsniegtu. Šajā dienvidu valstī kompotu gatavo no burkāniem, kabačiem, baklažāniem un citiem dārzeņiem. Aprikozes, vīģes, dateles, persiki un daudzi citi dienvidu augļi kompotā ir pašsaprotama lieta arī Latvijā. Dainim šķita, ka tur gatavotie kompoti ir pārlieku saldi. Kalnos pārdod dažādus riekstus, kuri izvietoti uz gara galda. Tiem visu laiku pūš virsū karstu gaisu, lai gan ārā ir 30 grādu karsts. “Uzzinājām, ka gaisu pūš tāpēc, lai pircējiem šim galdam būtu grūti paiet garām, jo aromāts ir ļoti vilinošs, turklāt visu var pagaršot. Tomēr galvenais iemesls šim procesam ir tas, lai rieksti saldumos neuzsūktu ūdeni un būtu birstoši. Populārs gardums ir aukliņā savērti rieksti, kurus ik pa brīdim iemērc vīnogu sulā. Tiklīdz sula izžuvusi, procesu atkārto, un tā daudzas reizes, līdz rieksti izskatās kā desiņa un ir apauguši ar saželējušo sulu.
Viss pakļauts tūrisma tirgum
Kipras virtuve īpaši neatšķiras no tradicionālās eiropiešu virtuves. D. Jansons ar kolēģiem katru vakaru centies apmeklēt un baudīt kaut ko citādu. Netālu no Kikas klostera bijis labs foreļu krodziņš, viņi izbaudījuši arī japāņu restorāna ekstravagances. Dainis iesaka atcerēties vienu noteikumu — ja uz restorānu iet četratā, tad pilnīgi pietiek, ja pasūta divas porcijas. Vienā krodziņā ceļotāji paņēmuši trīs porcijas. Protams, ēdiens palika uz galda. Šoferis Iļja jau iepriekš brīdinājis, ka desertu pasūtināt nevajag, jo to saimnieks viesiem uzsauc. “Reiz pasūtījām mizaņju — dažādos veidos pagatavotu putna, jēra un teļa gaļas kokteili. Kamēr gatavoja šo pamatēdienu, mums atnesa grieķu salātus un laužamu maizi. Tas komplektā ar neiedomājamu daudzumu eļļu, mērču, ceptu sieru, kabaču, gaļas teftelīšu un citu ēdmaņu ir uzkodas jeb starteris. Kad no tā jau gandrīz bijām paēduši, saņēmām veselu kalnu ar gaļu. Sapratu, ka esam rīkojušies muļķīgi, ēdot tik daudz maizes. Kad pūšot, stenot un glaudot vēderus, sacījām, ka vēlamies rēķinu, jo esam paēduši, viesmīlis saprata, atkārtoja vārdu “finish” un aizgāja. Diemžēl nevis tādēļ, lai atnestu rēķinu, bet gan lielu šķīvi ar augļiem, krūzi ar svaigi spiestu apelsīnu sulu un dažādus saldumus. Vēlāk uzzinājām, ka tas nepieciešams, lai labāk sagremotos iepriekš apēstais. Kopā ar izdzerto alu, zivaņju un vīniem maltīte maksāja deviņus latus no cilvēka. Nezinu, kur Latvijā var tādā kvalitātē tik lēti paēst,” smaida Dainis. Vistipiskākie Kiprā ir grilēti ēdieni. Dainis ar labu vārdu atceras tavernu “Kapteiņa galds” jūras krastā. Tur bija baudāmas tikai jūras veltes. Situācija identiska iepriekšējai — porcijas milzīgas un nav pievārējamas.
Sievietes Kiprā ir ļoti iecienījušas olīveļļas produkciju, piemēram, ziepes, kuras gatavo līdzīgi kā “Stendera ziepju fabrikā”, vien izejviela ir olīveļļa. “Man patīk kipriešu pieeja preces pārdošanai. Pat tādiem suvenīriem, kādi nopērkami Latvijā, vienmēr ir uzraksti “Kipra”, “Limasola”, “Larnaka”, kādas citas pilsētas nosaukums vai valsts karodziņš. Visas preces ir pielāgotas tūrisma tirgum, arī tās, kas varētu būt ražotas Latvijā. Salai raksturīgas lietas bija īpaši jāmeklē. To varēja izdarīt Levkaras ciematiņā, kur sievietes nodarbojas ar izšūšanu, bet vīrieši gatavo unikālas sudrablietas. Dārgāko redzēto izšūto galdautu varēja nopirkt par divarpus tūkstošiem latu. Sudrabkaļi savus darbus veido no smalka metāla diedziņa.
Kipra ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tiesa, kopš 1974. gada jūlija dramatiskajiem notikumiem 37 procentus teritorijas kontrolē Turcija. Valsts galvaspilsēta ir Nikosija. Autokustība notiek pa kreiso pusi, tāpat kā Apvienotajā Karalistē. Kipra pēc lieluma ir trešā lielākā sala Vidusjūrā (9251 kvadrātkilometrs). Šeit ir mīlas dievietes Afrodītes dzimtene. No Afrodītes tempļa ir redzams jūras līcis ar klinti, pie kuras no jūras putām iznāca Afrodīte. Ir saglabājusies pils, kurā 1191. gadā savas kāzas svinēja karalis Ričards Lauvassirds.
