94. turpinājums. Kad Vilnis savu kursadarbu bija uzrakstījis, Jānis Upītis sajūsmā teicis: — Par tiem teorētiskajiem vispārinājumiem, kas nekur literatūrā nav atrodami, par tiem vien es jums lieku piecnieku.
94. turpinājums
Kad Vilnis savu kursadarbu bija uzrakstījis, Jānis Upītis sajūsmā teicis:
— Par tiem teorētiskajiem vispārinājumiem, kas nekur literatūrā nav atrodami, par tiem vien es jums lieku piecnieku.
Mūsu aprēķins izrādījās pareizs, provokācija izdevās spīdoši. Kad Vilnis bija salicis attiecīgos akcentus, tas izraisīja karstu pretuguni. Pēc tam vārdu lūdza Voldemārs Marcinkēvičs, kurš tāpat brīvi improvizēja “upītistu” aizstāvi, līdz beigu beigās neviens vairs īsti neatcerējās, par ko īsti sākuši strīdēties. Pati Dambrāne pa mūsu plūkšanās laiku klusēja un vēlīgi smaidīja, jo viņa laikam jutās sasniegusi savu pedagoģisko talantu augstāko apliecinājumu. Turklāt mēs jutām, viņa bija slepena “upītistu” atbalstītāja. Savā rezumējumā viņa necerēti augstu novērtēja manu referātu, vienlaikus uzslavējot arī mani pašu. Mana “lielā galva”, kas viņu tā tracināja pirms gada, tagad apvīta ar slavinājumu lauriem.
Tomēr es nebiju paredzējis to, kas notiks tālāk. Tā sauktajā garajā starpbrīdī Dambrāne uzmeklēja mani plašajā institūta gaitenī, ar abām rokām iekrampējās elkonī un sāka mani valkāt no viena gaiteņa gala līdz otram. Es biju spiests pakļauties liktenim un klausīties, klausīties.
— Biedri Goba! Jums ir pienācis laiks izvēlēties savu galīgo nākotnes profesiju. Ņemot vērā jūsu veselības stāvokli, jums būs grūti strādāt skolā. Un tāpēc es domāju, ka jums ir jākļūst par profesionālu bērnu literatūras kritiķi. Saprotiet, jums ir ne tikai zināšanas literatūrā, jūs esat labi apguvis arī pedagoģiju un bērnu psiholoģiju. Tam ir galvenā nozīme. Saprotiet, tie, kas pašlaik mācās Universitātē, varbūt ir ieguvuši nedaudz plašāku apvārsni filoloģiskajos priekšmetos, toties bērnu psiholoģijā un pedagoģijā viņi ir pilnīgas nulles.
Šādiem un līdzīgiem argumentiem manis apvārdošana turpinājās visu starpbrīdi un vēl nedaudz ilgāk. Es mēģināju kaut ko iebilst, bet tas Dambrāni iekarsēja vēl stiprāk, un manas mocības vēl jo vairāk paildzināja. Neapskaužama situācija!
Iedomājieties, ka es vēl biju jauns zēns, turklāt diezgan pakautrīgs, kas dzejoļu sacerēšanas iespaidā uz sievietēm, galvenokārt gados jaunām, raudzījās vairāk no estētiskā viedokļa. Mūsu institūta meitenes katrā ziņā varēja uzlūkot par perfektiem mākslas darbiem, toties “vecā Dambrāniete” šādiem kritērijiem nekādā ziņā neatbilda. Turklāt mūsu literatūras katedras vadītāja studentu aprindās netika īpaši mīlēta, un ir pat grūti formulēt šādu attieksmi. Manuprāt, viņas galvenā vaina bija tā, ka mēdza burtiski kašķēties par visādiem mazsvarīgiem sīkumiem, kaut lielās lietās centās studentiem pāri nedarīt, tieši otrādi, pret grūtībās nokļuvušu censoni viņa izturējās ar lielu iejūtību. Tikai to reti kurš ievēroja un prata novērtēt.
Kādas nodarbības laikā viņa mums ar milzu sašutumu stāstīja, ka esot satikusi kādreizējo “Jaunības Teku” izdevēju Jesenu. Izrādījās, vecais vīrs vēl bija dzīvs, vilka mūža dienas visu aizmirsts un fantastiskā nabadzībā, jo padomju valdība viņam kā bijušajam “buržujam” pensiju nemaksāja.
Vēlāk uzzināju, ka Lidija Dambrāne toreiz Jesenam palīdzejusi pavisam reāli, gājusi pa birokrātiskajām iestādēm tik ilgi un neatlaidīgi, kamēr pirmskara pašam redzamākajam bērnu un jaunatnes literatūras gādniekam piešķīra žēlastības pensiju.
Turpmāk vēl.
