Šoreiz nedaudz par visu pēc kārtas, ko pašreiz var noķert mūsu ūdeņos. Runa, protams, būs par zivīm.
Sami ir modušiesPateicoties siltajam laikam no ziemas miega ir modušās arī pēdējās siltā ūdens piekritēju zivis un to skaitā sami. Nav daudz ūdenskrātuvju Latvijā, kur šīs zivis uzturas, aug un vairojas. Būtībā no upēm, kur mīt ūdens dzīļu ūsaiņi, var minēt Daugavu un Aivieksti. Ir dzirdēts, ka arī Ventā sams ir parādījies, bet te gan vairāk šķiet, ka tie varētu būt atsevišķi indivīdi un pašu cilvēku – makšķernieku – ielaisti. Tātad par nopietnu samu populāciju te spriest ir ļoti pāragri. Savulaik pašam sanāca Aiviekstē noķert četrus samēnus svarā ap 1,5 kilogramiem, ko mēs, makšķernieki, tā labsirdīgi saucam par kurkuļiem un laižam atpakaļ, bet īsteni “gaļenieki”, slepus vērojot apkārtni, vai kāds neredz, mēdz bāzt šos mazos samēnus maisā un stiept mājās. Skumji, bet fakts, jo ēst tur no viņa nav pilnīgi nekā – vien lielā galva un plānā aste. Tad, lūk, vienu gadu šādus četrus samēnus ielaidu netālu no savām mājām Daugavas krastā starp spēkstacijām, jo šeit samu populācija ir stingri vien mazāka, kāda tā ir virs Pļaviņu HES. Zinu, ka šādā veidā diezgan daudzi copmaņi ir mēģinājuši iedzīvināt šīs zivju sugas arī citās Latvijas upēs, bet laikam jau bez īpašiem panākumiem. Vēl pastāv tā saucamie dīķu sami (kanāla sami), kas pēc būtības nevar mēroties augumā un svarā ar upes radinieku, bet, pēc zinātnieku aplēsēm, spēj izaugt līdz aptuveni 12 kilogramu svaram. Šur tur Latvijas ūdeņos šie iemītnieki ir sastopami un noķerami, bet vairāk tas saistās ar komerciāliem dīķiem, nelieliem ezeriņiem. Tā kā ievesta šī suga ir no siltajām zemēm, tad, lai izaugtu augumā lielāks, šim samam ir vajadzīga krietni augstāka ūdens temperatūra, kādu tā sasniedz mūsu ūdeņos pat viskarstākajās vasarās. Vēl pāris nedēļasBurtiski vēl nedēļu turpināsies aktīva vēja zivju ķeršana. To nārsta posms jūras piekrastē parasti ilgst līdz 2–3 nedēļām, un tad tās pazūd jūras dziļumā un prom no krasta joslas. Ļoti interesanta zivs un sportiskā ziņā vienkārši nepārspējama. Kaut arī standartā tā mūsu piekrastē sasniedz vidēji ap 50 centimetru garumu un attiecīgi svars tai ir ap 350–500 gramu, tā pretojas kā aptuveni trīs kilogramu smaga līdaka. Tas azarts, kas šai tievajai un slaidajai zivij ir “iekšās”, sniedz patiesu baudu katram makšķerniekam. Ja vēl kā inventāru paņem smalkāku copes darbarīku, tad var pat aizmirsties laika izjūtas, jo vējeņu tai rajonā, kur tās atrodas, ir ļoti daudz un savilkt 10–15 kilogramu pa dienu nav nekādu problēmu. Tātad tā lielākā problēma ir atrast, kur vēja zivs spieto. Tieši šī iemesla dēļ vislabākais copes laiks ir agri rīti un vēli vakari. Vējenes savu atrašanās vietu nodod sparīgi ņemoties pa ūdeni, un tad jau atliek uz šo rajonu vien aizbraukt. Parasti labākā cope ir aptuveni 4–5 metru dziļumā. Pārsvarā ķer divos veidos – ar pludiņmakšķeri un aptuveni 12–20 gramu smagiem pludiem, otrs veids ir spiningošana ar izteikti slaidiem, sudrabotiem šūpiņiem. Vējenes dzīvojas gar ūdens virsmu, tāpēc visa cope notiek līdz aptuveni 1,5 metru dziļumam. Vēl varat paspēt, bet es jau savus 25 kilogramus mājās pārvedu. Pēc makšķerēšanas noteikumiem vēja zivīm nav nekāda ierobežojuma. Ko ar viņām darīt? Šeit ir maza problēmiņa, jo praktiski vēja zivs nav nekādā veidā cepama. Pareizāk sakot cept jau var, bet… Vēja zivs savas labākās gastronomiskās īpašības sasniedz pēc kūpināšanas. Citādi tāda sausa un šķiedraina zivs vien sanāk, bet sportiskā ziņā ir bauda visai copes dienai.
Arī breksis ir klātNu jau arī breksis ir modies un tā pa nopietnam. Pavisam nesen bijām aizbraukuši uz kādu jau gadiem iesildītu vietiņu Daugavā pie Kaibalas, lai pārbaudītu, kas notiek ar šo zivi, jo vēl pirms pāris nedēļām, kad ārā nebija tas patīkamais siltums, ķērās vien 300 gramu “finierīši” ar tik plānām muguriņām, kā tikko iznārstojušai butei. Pagriez pret sauli un spīd cauri. Nu kas tā par zivi? Šajā vietā Daugava, pateicoties spēkstaciju esamībai, ir applūdinājusi pļavu, tāpēc fīdera makšķeres metiena attālumā dziļums pašā copes vietā ir ap trīs metriem. Kā jau pieklājas, iebaroju ar “Timar” melno breksi, kas sajaukts kopā puse uz pusi ar caur sietu izsijātu melnzemi. Klāt pieliku nedaudz slieku un motiļa aromatizatorus, kā arī baltos mušu kāpurus, jo, ko liksi uz āķa, tam jābūt noteikti iebarojamajā barībā. Sākumā, kā jau ierasts, pirmie pieteicās plaukstas lieluma pličuki. Šamie ņēmēs stundas divas, un man jau sāka likties, ka šoreiz atkal būšu atbraucis par agru. Taču pienāca tāds moments, kad pēc kārtējā piecirtiena mana 0,14 milimetru pavadiņa izturēja tikai pāris sekundes. Tas jau kļuva interesanti. Ātri pārsēju 0,16 milimetru pavadiņu un 12. numura āķīti nomainīju uz 10. numuru. Uzspraudu savus sešus baltos un pārīti kustīgu lapu slieciņu. Ilgi nebija jāgaida, kad pieteicās pirmais pusotrinieks. Pēc brīža vēl viens. Tad sanāca neliela problēma, jo kārtējais breksis iespruka kaut kādā zemūdens šķērslī. Jūtu, ka galā zivs ir, bet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Peldēt pakaļ nav nekādas jēgas, tāpēc nācās vien likt pīcku pār plecu un, pieturot spoli, soļot krastā un gaidīt tik pazīstamo sprakšķi, kad pārplīst aukla. Nu nekas, toties pārliecinājos, ka “Cralusso” auklas ir labas kvalitātes un šur tur var pielietot arī tievākus pavedienus. Kā jau Daugavā starp spēkstacijām tas ierasts, drīzumā apstājās straume un parasti šādās situācijās beidzas arī cope. Tā kā nav zināms, kad kāds no hesiem atvērs vai aizvērs slūžas, kravāju mantas un devos atceļā, bet aptuveni 12 kilogrami brekšu soļoja man līdzi. Sezona atklāta arī uz šo zivi.
Sapalu aprisesJūrā ķerot vējenes iznāca sastapties ar sen pazīstamu copmani, kam ļoti iecienīta ir Aiviekstes upe. Arī šogad viņš jau pamanījies turp aizbraukt un ar laiviņu uzbraucis līdz Aiviekstes HES, tad laidies lejā līdz pat upes grīvai Daugavā. Pa šīm divām dienām ticis pie vairākiem atļautā izmēra samiņiem, pārsteigums bijis, ka izcēlis arī vēdzeli, kurai pēc būtības jau sen kā būtu jābūt palīdušai zem kāda akmens vai siekstas, lai liktos vasaras dusā, bet, pats galvenais, ar ko bijis ļoti apmierināts, ka izteikti aktīvi darbojušies sapali. Lielākajam 2,2 kilogrami, bet ap kilogramu smagi eksemplāri bijuši vismaz 20. Patrāpījušies arī pāris ālanti, bet breksis, kas parasti šajā upē ir skaitliski lielā daudzumā, šoreiz kaut kā buksējis.Aptuveni tā šoreiz, bet, ja ir iespējas, tad tuvākajā nedēļā aizbrauciet copē uz vēja zivīm, jo tas ir patiess gandarījums. Man līdzi bija cilvēks, kas ir makšķerējis visu savu mūžu, tagad viņam ir 56 gadi un viņš bija tādā starā no piedzīvotā, ka visu ceļa gabalu no Akmens raga līdz Ogrei par vējenēm vien runāja… Vēl tikai piebildīšu, ka uz pludiņmakšķeres āķa likām krevetes, bet spiningam izmantojām vieglus šūpiņus līdz astoņiem gramiem.Lai jums ne asakas!
