Atzīšos, biju diezgan pārsteigta, kad vecākā meita stāstīja, ka bērnudārzā svinēšot veļu vakaru.
Atzīšos, biju diezgan pārsteigta, kad vecākā meita stāstīja, ka bērnudārzā svinēšot veļu vakaru. Visādi izdomājos, kā tad bērniem svētku rīkotāji varēs pastāstīt par seno latviešu ticību veļiem — aizgājušo tuvinieku dvēselēm. Pat sanervozējos, jo, atklāti sakot, pat man — pieaugušam cilvēkam — iztirzāt miršanas tēmu ir diezgan nepatīkami. Mūsu sabiedrībā ļoti atklāti runā par guļamistabu un mīlas lietām, bet miršanas tēma nez kādēļ ir tabu.
Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta kapelāne Aina Briede uzskata, ka sabiedrība miršanas tēmu apiet ar lielu līkumu un nez kādēļ par to izvairās runāt. “Atklāti bazūnējam par intīmo, par guļamistabu, bet samulstam, ja pavaicā — kā tu gribētu nomirt, ko vēlētos, lai dara ar tavām mirstīgajām atliekām,” neierasto tēmu iztirzā A. Briede.
Atklāti sakot, es arī vēl neesmu domājusi par miršanu. Ja kādā tumšā rudens vakarā prātā iešaujas doma par mūžību, tad kļūst ļoti skumji un cenšos ātrāk no galvas izmest bēdīgās domas. Ar smaidu atceros latviešu kino varones Mirttantes teicienus par nāvi filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Tie nemaz nebija bēdīgi. Gluži pretēji — cilvēks ar godu un cieņu domāja par savu aiziešanu mūžībā. Mirttante kapsētā jau bija iekopusi kapa vietu blakus savam vīram. Manuprāt, tā ir liela rakstura stingrība un gara bagātība, ja domas par nāvi nespēj aizēnot ikdienas ritumu un soli.
Vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā katram sevi cienošam saimniekam mājas bēniņos stāvēja no labākiem lietaskokiem darinātas mūža mājas, bet skapī — mirstamo drēbju kārta. Bērni zināja savu vecāku pēdējo gribu par to, kas jāaicina uz bērēm un kā jārīko mielasts. Katram mājās bēru izdevumiem bija atlikta nauda, lai tuviniekiem šajā skumjajā brīdī nevajadzētu domāt, kā nelaiķi ar godu pavadīt pēdējā gaitā.
Diemžēl mūsdienās notiek pavisam citādāk. Arvien vairāk ģimeņu atsakās apglabāt savus tuviniekus, galvenokārt jau naudas trūkuma dēļ.
Arvien vairāk ir cilvēku, kuriem nav neviena tuvinieka, tāpēc arī par viņu apbedīšanu jārūpējas sociālajiem dienestiem. Arī par bomžu aizvadīšanu rūpējas šis dienests. Tomēr gribētos, lai cilvēka pavadīšana mūžībā būtu goda lieta ikvienam, kuram ar to nākas saskarties.
