***

Pazīstot manī to visdārgāko, vai spētu samierināties, ja sniegtu tikai visniecīgāko?

Pazīstot manī to
visdārgāko,
vai spētu samierināties,
ja sniegtu tikai visniecīgāko?…
ES IEDOMĀJOS
Es iztēlojos, iedomājos:
Ka tās Tavas acis,
Tavi skati,
Ka tās Tavas lūpas,
Tavi čuksti,
Ka tikai Tu vari
Tā teikt,
Tā apskaut,
Tā glāstīt
Un skūpstīt.
Kāpēc es iedomājos,
Ka tikai Tu tā vari?
Laikam tāpēc, ka ieraudzīju
Zilu, zilu spāri,
Nē, ne jau vienu,
Bet spāru pāri,
Un iedomājos —
Varbūt kādu dienu…
Un tomēr…
Un tomēr Tu darīji man pāri.
— Tā vajag! — tādi bija Tavi vārdi.
— Tā vajag! — un izbeidzi šo
parādi.
Es laikam tiešām tikai iedomājos
Un neieklausījos Tavos vārdos.
***
Dvēselē tik daudz rētu
Tavu skarbo vārdu plēstu.
Maigo tik maz sētu,
Kaut tikai šie — vai drīkstu?…
Basīte