Elīna Kubuliņa-Vilne
Vienmēr vientuļšCilvēks ir vientuļš vienmēr,Vientuļam piedzimt tam vēlēts,Vientuļam arī pamest pasauli šo.Vientuļš tu skaiti gadus un zvaigznes,Vientuļš tu raugies, kā bērni izaug un aiziet,Vientuļš ar draugiem tu jokojies, smejies,Vientuļš tad atmiņās pakavējies.Vientuļš saki, ka laimīgs esi,Vientuļš brauc ar pēdējo „mersi”.Vientuļš raksti dzeju un gaidi,Pasaulē plašā savas domas raidi.Gaidi, kad kāds tevi sadzirdēs,Līdzīgs līdzīgo sameklēt spēs.
Anita Anitīna* * * Pērkons debesis gāž no kājām. Zibens žilbinot miedz ar aci. Lietus, ūdeni mucās sasmēlis, Lej pār pasauli. Ir nu gan tracis!
Bet es stāvu visam pa vidu. Baiļu nav ne drusciņas sīkas – Mani no trača, kas pasauli pārņēmis, Sargā visbaltākā mīlestība.
* * * Katru dienu pa vienai laimītei! Kas par to, Ka vien ceriņos rastai? Varbūt man dzīvot lemts Tieši tā – Būt pasaulei nesaprastai. Kāds varbūt pavīpsnās – Tad nu gan, Laimi radusi ceriņu ziedos! Lai vīpsnā! Vai kāds cits uz pasaules Tik daudz laimes Man dzīvē iedos?
* * * Pieneņu pļava noziedēja. Tagad vien pūkas,
Baltas pūkas lidinās vējā. Atceries, Kā mēs bērnībā pakaļ tām skrējām Un smējām?
Baltas pūkas… Baltas pūkas lidinās vējā! Gluži kā cerība izplēnēja. Gluži kā vientulība, Kas klusi Dvēselei pieklauvēja.
Bet neļaujies skumjām, Skaties! Pa pļavu mazs puisēns Skrien, krīt un ceļas, Un smejas, Tik priecīgi smejas! Ķer pieneņu pūkas, Klūp, atkal ceļas Un smejas, Un smejas, Un smejas…
