Ziemas beigu pusē šajā pašā avīzes slejā rakstīju, ka pirmo reizi man būs savs puķu dārzs – no sēklas līdz ziedošām dobēm. Ik pa laikam kāds ar nelielu ironijas devu uzjautā, nu kā ar dārzu. Atbilde skan pavisam vienkārši – viss notiek par spīti tam, ka reizēm pati sev līdz galam neesmu noticējusi, ka nekas nav neiespējams. Būs ne tikai puķu, bet arī sakņu dārziņš. Tieši pretēji, dārza darbi paplašinājuši manu redzējumu un atvēruši pavisam jaunu pasauli – interesantu un aizraujošu. Pašai reizēm liekas, ka šie vārdi no manas mutes izklausās smieklīgi, bet tā nu tas ir. Man tas viss ir kā mazs brīnumiņš, ka veikalā no nejauši izvēlētajām paciņām dārzā aug skābenes, salātlapiņas, spināti, bietes un, protams, puķes. Iesāktais rada atbildības sajūtu, kas izpaužas laistīšanā, piķēšanā, stādīšanā, ravēšanā un apčubināšanā. Vienlaikus es apbrīnoju daudzus savus dārza kaimiņus “Ilgās”, jo tas, ko viņi dara gadiem, nemaz nav tik vienkārši. Ejot no viena sava dārza uz otru, vienmēr apskatu viņu veikumu. Apkārt ir čakli cilvēki, kuriem katra dobe ir perfekta. Vēl klusībā priecājos par kādu jaunu ģimenīti, kuri mazam dārza namiņam būvē otro stāvu. Kamēr vīrietis stundām ilgi būvē namiņu, cik noprotu, meitiņa ar savu mammu izveidojušas nelielu dekoratīvo baseinu ar skaistiem augiem un lampiņām tam līdzās. Šādu piemēru ir daudz. Ā, ir viens ceļa gals, pie kā parasti apstājamies ar meitu, lai ieraudzītu tālumā esošo alni. Viņš tur būs vienmēr, jo kāds to izgrebis no koka identiski īstajam. Šķiet, tas, ko visi šie cilvēki dara, sagādā prieku viņiem pašiem. Manuprāt, tas ir būtiskākais. Tad arī izpaliks atrunas, ka pilsētniekiem nav laika savam mazdārziņam. Laiks ir vienmēr, tikai atkarīgs, kā mēs to izmantojam. Novēlu jums mazāk atrunu un vairāk ticības sev!
