93. turpinājums. Varbūt vienīgi Valdim Luksam bija radies kaut kas nedaudz baudāms.
93. turpinājums
Varbūt vienīgi Valdim Luksam bija radies kaut kas nedaudz baudāms.
Tomēr es ar savu izvēli biju panācis galveno: es, no provinces Rīgā iekļuvis nejēga, vienā rāvienā ieguvu puslīdz pilnīgu priekšstatu par to, kas latviski rakstītajā dzejā radies kopš kara gadiem.
Tā biju nodomājis rīkoties arī attiecībā uz bērnu literatūru. Referāts gan sanāca pagarš, bet šoreiz to ļoti cītīgi uzrakstīju, lai “vecā Dambrāniete” mani nesauktu uz tērpināšanu savā kabinetā. Lai pasniedzēja būtu pavisam apmierināta, vajadzēja izprovocēt dedzīgu diskusiju pārējo studentu starpā. Šajā nolūkā vienojāmies ar kopmītnes istabas biedru Vilni Beitiņu, ka es ar nolūku referātā iestrādāšu slavinājumu Andreja Upīša kolorītajai tēlošanas manierei, īpaši izceļot tās kvalitātes iepretī Viļa Lāča populārajam stilam. Mūsu plāns bija šāds: Vilnis kā mans oficiālais oponents cēlos vārdos slavinās tieši šo vietu manā referātā, jo arī viņš bija Andreja Upīša atzinējs. Tādas runas parasti ļoti kaitināja Intu Aleksi un viņas domubiedrus, un šī kompānija jau nekad nepaliks parādā. Studentisko māžību līmenī mūsu kurss vispār bija sadalījies “upītistos” un “lācistos”, kad sākām kaut kur kopmītnēs skaidrot attiecības, tad spilveni vien gāja pa gaisu.
Te jāpastāsta, ka pirms gada es Vilnim biju izpalīdzējis kursa darba sakarā, nu bija viņa kārta izpalīdzēt man. Toreiz Rakstnieku savienības telpās, kur dažkārt iegriezos ar jaunā autora tiesībām, pie ziņojumu plāksnes izlasīju afišu, ka tādā un tādā datumā Dubultu jaunrades namā Maskavas lektore Jeļizaveta Višņevska lasīs lekciju par viencēlienu dramaturģijas specifiku. Aicināti klausīties visi interesenti. Tuvumā gadījās Bruno Saulītis, kurš arī apliecināja, ka varot braukt droši uz Dubultiem, arī studentus ārā nemetīšot.
Lieta tā, ka Vilnis par kursa darba tēmu bija izvēlējies Andreja Upīša viencēlienus, jo viņam bija īpaša mīlestība pret “teijāteri”. Kad Vilnim pastāstīju par šādu iespēju, draugs bija vai spārnos. Tā kādā priekšpavasara novakarē aizbraucām uz Dubultiem, sameklējām vajadzīgo korpusu un ieņēmām vietu pie viena no galdiņiem.
Gandrīz vienlaikus sanāca Vissavienības dramaturgu semināra dalībnieki, mazliet greizi palūrēja uz mūsu pusi, bet drīz zaudēja interesi par liekajiem klausītājiem, jo referāts bija patiesi izcils, īsti akadēmiskā līmenī.
Turpmāk vēl.
