Tas bija pārsteigums. Tikai dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks, ja var ticēt masu medijiem, paziņo, ka Latvijā nodokļu slogs samazinās, tādēļ vajadzētu sākt diskusiju par to palielināšanu. Visu laiku tomēr bija runa par nodokļu nastas samazināšanu. Vilks motivē savu domu ar to, ka pašlaik Latvijā nodokļi ir vieni no mazākajiem Eiropas Savienībā, bet prasības aug. Lai arī kā nebūtu, tas ir aicinājums vien uz diskusiju, tātad, ja vienosies par nodokļu celšanu, tas būs jādara nākamajai Saeimai. Pirms vēlēšanām vēlētājiem pamest tādu domu ir pašnāvība. Tādēļ jau dienu vēlāk sekoja otrs Vilka paziņojums ar lūgumu nejaukt viņa personīgo viedokli ar kādas partijas vai ministrijas nostāju. Turklāt pēc tā finanšu ministrs sāk spriest jau gluži sakarīgi, ka jāpalielina cīņa pret ēnu ekonomiku. Redz, kā viņš patiesībā domājis. Tas nozīmē vien to, ka ministrs pēc pirmā izteikuma ir audzināts. Taču tas ir minējums, jo patiesību mēs vismaz tuvākajā laikā neuzzināsim. Un ej nu zini, kas tur ministrijās tikai netiek apspriests. Lai atceramies, kā pirms iepriekšējām vēlēšanām solīja samazināt ienākumu nodokli, bet pēc tām izrādījās, ka tā bijusi kļūdīšanās. Tagad ir atklājies, ka ļoti vajag līdzekļus bruņojumam. Algu palielinājumu gaida skolotāji, arī ārsti gribētu lielāku atbalstu, tomēr nauda kaut kā aiziet ne tur, kur visvairāk vajadzīga. Varbūt tagad mums nebūtu tik daudz jādomā, kur to iegūt bruņojuma nostiprināšanai, ja pirms tam šai jomai piešķirtie līdzekļi nebūtu izšķērdēti gluži nelietderīgi – dažādām konferencēm, būvēm un citām mazsvarīgākām lietām. Turklāt, kā redzams, tagad zemeņu kūkas ministrijas un lielie uzņēmumi ir nomainījuši pret restorāniem pilīs. Tad jau tiešām nodokļi sāk izskatīties mazi, it īpaši, ja tiem neliek pretī mūsu algu lielumu. Kur vērsties? Protams, atkal pie tautas.
