Mani fascinē senas lietas muzeju ekspozīcijās. Tās redzot, sāk darboties iztēle, un raisās domas, kādam cilvēkam tās piederējušas, kāds bijis viņa dzīvesstāsts? Vēstures liecības mums apkārt ir daudzviet, tikai bieži vien par tām nenojaušam. Piemēram, daudzreiz esmu bijusi Palsmanē, taču tikai šonedēļ uzzināju, ka tur pie Dzirnavu ezera atrodas vecie kapi un tajos blakus vietējās muižas kungiem un kalpiem ir apbedīts tāds ievērojams cilvēks, kā Palsmanes draudzes ilggadējs mācītājs Fridrihs Daniels Vārs. Izrādās, Palsmanē viņš darbojies pirms vairāk nekā 200 gadiem un rūpējies par savu draudzi, vācis palsmaniešu tautas dziesmas, mācījis latviešus, kā pareizi stādīt kartupeļus un mudinājis audzēt āboliņu kā labu lopbarību. Nesen vairāki palsmanieši atjaunoja mācītāja kapavietu un pie tās nolika stendu ar informāciju par F. D. Vāru latviešu, krievu un angļu valodā. “Ir augstāki spēki, kas dod impulsu tādiem darbiem,” taujāta, kā radās šī ideja, atteic viena no projekta iniciatorēm Inita Zaharčuka. Diemžēl nav paveicies kādam kultūrvēstures mantojumam Variņu pagastā – Lazdiņu medību pilij, kas pagātnē piederēja vācu baroniem. Ieraugot pirmo reizi šo trīsstāvu ēku ar interesanto arhitektūru, pārsteigumā un bijībā dziļi ievilku elpu. Kaut arī, laika zoba sagrauzta un neviena neapsaimniekota, ēka jau kļuvusi par graustu, tā joprojām saglabājusi zudušās Latvijas auru, – kā viens mozaīkas gabaliņš no ainavas, kāda mūsu zeme izskatījusies kādreiz. Skaidrojot šās medību pils saimnieku, meklējumi mani aizveda līdz Smiltenes novada domei. Izrādās, tā ir ēkas saimniece, kas diemžēl neko nav darījusi, lai iekonservētu ēku vismaz tiktāl, lai lietus pa cauru jumtu netecētu telpās. Jācer, ka kaut kas tomēr tiks darīts lietas labā, lai šo kultūrvēstures mantojumu nevajadzētu nojaukt kā bezvērtīgu graustu.
