92. turpinājums. Kad jau sākās dejošana, profesors Ķeniņš mani uzmeklēja un teica, ka vēloties nedaudz parunāt.
92. turpinājums
Kad jau sākās dejošana, profesors Ķeniņš mani uzmeklēja un teica, ka vēloties nedaudz parunāt. Lai es viņam parādot sava dzejiskā sacerējuma tekstu, jo pēc dzirdētā viņam esot grūti spriest par kvalitātēm. Mēģināju atrunāties, ka tā tikai tāda lielā steigā tapusi perša bez literāras vērtības, bet atkārtotam lūgumam bija grūti atteikt. Nolīdām kaut kur klusākā kaktiņā, un profesors brīdi iegrima lasīšanā.
— Es jums neieteicu rakstīt brīvajās vārsmās, iesācējiem ir nepieciešams sevi disciplinēt, un to var panākt tikai tad, ja raksta pašās grūtākajās klasisko pantu formās. Bet vingrināties vajadzētu visiem, kas nolēmuši savu dzīvi veltīt rakstītajam vārdam. Tas nekas, ja dzīvē netapsit par dzejniekiem, jo paša mēģinājumi vēlāk dos iespēju daudz dziļāk izprast citu autoru rakstīto.
Tādi bija profesora Ķeniņa galvenie padomi man, kuru jau sāka uzlūkot par jauno dzejnieku. Un es simtprocentīgi tam visam piekrītu arī šodien. Neviens cits konsultants nekad šo aspektu netika analizējis. Bet to var viegli izskaidrot ar to, ka profesionāli dzejnieki ļoti reti ir labi pedagogi. Atis Ķeniņš noteikti tāds bija.
* * *
Ja runāt par pasaules lāpītāja talantu pilnveidošanu, tad viss līdz šim aprakstītais ir tikai studentiska ampelēšanās. Pavisam nopietns mēģinājums mani pievērst literatūras kritiķa profesijai notika ceturtā kursa laikā, un pie manis pārliecināšanas darba ar lielu neatlaidību ķērās — nu, kā jūs domājat, kurš? Paradoksāli, bet tā bija Lidija Dambrāne, kuras vadībā togad notika specseminārs bērnu literatūrā.
Specseminārs mums sagādāja diezgan lielu noņemšanos, jo pasniedzēja pret savu priekšmetu izturējās gandrīz fanātiski. Es pats arī sev biju uzlicis trīskārtīgu slogu, par referāta tēmu izvēlēdamies pašu apjomīgāko — “Latviešu padomju bērnu literatūras kritika”. Faktiski jau tolaik nekādas īstas kritikas vai teorētisku pētījumu šajā jomā nebija, tikai daži desmiti viendienīgu recenziju un oficiālās sanāksmēs nolasītie referāti, arī autorus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Tāpēc savu tēmu patvaļīgi paplašināju, paralēli analizēdams visu bērnu literatūru, kāda vien bija parādījusies padomju periodā. Šeit materiālu apjoms jau bija krietni plašāks, bet es biju stingri nolēmis šo jautājumu apgūt pēc iespējas pilnīgāk. Gan tāpēc, ka man pašam bija paveicies pirmo bērnu dzejolīšu sacerēšanā, gan vienkārši tāpēc, lai zinātu. Kaut ko līdzīgu biju darījis jau pirmajā kursā, kad sagatavoju referātu par darba tēmas atspoguļojumu latviešu padomju dzejnieku darbos. Toreiz gan Latvijā dzīvojošie dzejnieki, kuriem vispār bija iespējas publicēties, ar pārāk nopietnu pienesumu mūsu literatūrai nevarēja lepoties, tās nedaudzās dzeju un poēmu grāmatiņas pat lielākais sliņķis varēja pārlasīt divās dienās. Un darba tēma, kas vispār tika ieteikta direktīvā veidā, dzejniekiem ne visai padevās, gan Jūlijam Vanagam, gan Andrejam Balodim tādi sikšņojumi vien iznāca.
Varbūt vienīgi Valdim Luksam bija radies kaut kas nedaudz baudāms.
Tomēr es ar savu izvēli biju panācis galveno: es, no provinces Rīgā iekļuvis nejēga, vienā rāvienā ieguvu puslīdz pilnīgu priekšstatu par to, kas latviski rakstītajā dzejā radies kopš kara gadiem.
Tā biju nodomājis rīkoties arī attiecībā uz bērnu literatūru. Referāts gan sanāca pagarš, bet šoreiz to ļoti cītīgi uzrakstīju, lai “vecā Dambrāniete” mani nesauktu uz tērpināšanu savā kabinetā. Lai pasniedzēja būtu pavisam apmierināta, vajadzēja izprovocēt dedzīgu diskusiju pārējo studentu starpā. Šajā nolūkā vienojāmies ar kopmītnes istabas biedru Vilni Beitiņu, ka es ar nolūku referšātā iestrādāšu slavinājumu Andreja Upīša kolorītajai tēlošanas manierei, īpaši izceļot tās kvalitātes iepretī Viļa Lāča populārajam stilam.
Turpmāk vēl.
