Anita Anitīna
* * * Puķu un pasaku meitenei Ir tik laimīgas acis, Kad viņa Starp ziedošām atraitnītēm Un tulpēm, un magonēm stāv Savā pasaulē. Tajā, Ko pati ir radījusi. Un skaistāku vietu uz pasaules Viņa nezin. Jo tādas nav.
Puķu un pasaku meitenei Apkārt rit mierīga dzīve – Putnu dziesmas un taureņi, Puķu krāsas un mauriņš zaļš. Blakus uzticams plecs, Kam pieglausties, Uzticot bēdu, Un kopā ar viņu arvien Priecīgs četrkājains draugs.
Puķu un pasaku meitene Pārvēršas, izejot dzīvē. Pleci saspringst kā sargājot, Katrs vārds tiek Mērīts un svērts. Bet, pārnākot mājās, Viņa ir atkal pati – Mierīga, silta un mīļa Ar brīnumu dvēselē.
