Nesen ekspremjers Aigars Kalvītis izteicās, ka pie mums ir divkopienu valsts, kas pavairo mūsu valsts drošības riskus. Nudien, sāku domāt, ko es un mani līdzgaitnieki zina par krievu nāciju Latvijā. Un ko krievi zina par mums? Tikai ārējo – to, ka mums īsti nepatīk viņu svētki 9. maijs, ka mēs labprātāk piedalāmies 16. marta pasākumos. Atmodas gados cits par citu zinājām vairāk un bija arī daudz kopīga, ieskaitot dalību barikādēs. Kur ir notikusi šī atsvešināšanās? Domāju, ka esam pārlieku aizrāvušies ar savas nacionālās valsts veidošanu, savukārt attiecībā uz krieviem vairāk bijis aizliegumu. Tas vien, ka viņi nevar piedalīties ne pašvaldību, ne Saeimas vēlēšanās, ja nav pilsoņi, nozīmē jau to, ka viņi tiek atstumti. Un, ja jau nevar vēlēt, kādēļ jāiet uz talku un citiem pašvaldības pasākumiem. Tagad ir sekojis dažu krievu televīzijas kanālu aizliegums. Domāju, ka īstam Latvijas krievam ir labi saprotams, kurš melo un kurš stāsta patiesību. Kādēļ tad tik maz aizbrauc uz savu Krieviju, ja jau Latvijā ir tik slikti, kā to pauž Krievijas mediji. Jautājums ir cits, ko mēs varam likt pretim krievu kanāliem un cik pārliecinoši iedarboties uz krievu auditoriju, lai viņi mūs skatītos. Nesen televīzijā kāda Latgales nomales pagasta vecākā tā arī pateica – mēs neesam interesanti deputātu kandidātiem, iekļaujot šajā izteikumā visus – gan latviešus, gan krievus. Vai tas mums nesāp? – viņa nobeidza ar retorisku jautājumu. Nezin, cik ilgi tas vilktos, ja nemainītos starptautiskā politiskā situācija. Tagad jāskatās, lai nenāktos pārlieku dārgi maksāt par savām kļūdām.
