Esam saslimuši ar zaļo domāšanu, bet pietrūkst zināšanu. Cilvēki sagrābjas kaut kādas abstraktas idejas, kas mūsu apstākļiem nav piemērotas.
Esam saslimuši ar zaļo domāšanu, bet pietrūkst zināšanu. Cilvēki sagrābjas kaut kādas abstraktas idejas, kas mūsu apstākļiem nav piemērotas.
Tik strikts savā nostājā par novērojumiem Latvijas mežos ir mežu taksators un gleznotājs Mārtiņš Dāboliņš. Viņš uzsver, ka 40 gadu darba pieredze un pensionāra statuss ļauj viņam brīvi un nebaidoties paust savus uzskatus. Šī pārliecība viņam devusi iesauku — meža skandālists.
Darbs ir priekš veciem zirgiem
“Zaļā domāšana!? Cilvēki iedomājas, ka saprot visus mežā notiekošos procesus. Viņi sēž pie likumdevēju durvīm un cenšas iesniegt savus idiotiskos priekšlikumus, nezinādami, kas tajā mežā vispār notiek,” sarūgtināts M. Dāboliņš. Piemēram viņš nosauc kādu cilvēku, kurš nostrādājis pusotra gada par meža taksatoru un tad pateicis, ka šis darbs ir priekš veciem zirgiem vai otrās šķiras ļaudīm, un aizgājis meklēt dziļākus ūdeņus. Tagad šim cilvēkam esot naudas pilnas kabatas un viņš komandējot meža likumdošanu.
“Mežiniekiem nav laika sēdēt pie Saeimas un Ministru kabineta durvīm, lai iesniegtu tā saucamos uzlabojumus savā dabas izpratnē. Viņiem ir jāstrādā, jāgādā maizīte un jāapgādā ģimene,” komentē taksators un piebilst, ka savā grāmatā “Meža skandālista memuāri” ir pateicis visu, ko par šo situāciju domā.
Lielākie problēmu radītāji — bebri
Šī zaļā kustība ir tik daudz aplamību izdarījusi. Šobrīd Latvijā masveidā iet bojā mežs. Tam ir trīs galvenie iemesli. Pirmais — izlases cirtes, kas pasludinātas par prioritāti. Latvijā tās absolūti nav derīgas. Piemēram, mitrās augsnēs, līdzenumos un meliorētās platībās izlases cirtes ir kaitīgas. Tās prasa lielus līdzekļu patēriņus un nav racionālas.
Latvijas mežos plosās dažādas slimības. Lielākie problēmu radītāji ir bebri. No viņu darbības aiziet postā aptuveni četri miljoni kubikmetru koksnes. Pareizinot ar 35 latiem par kubikmetru, kas ir vidējā tirgus cena, var saprast, ka kaut kas ir jāsāk darīt.
Bebri ir jāatšauj līdz normālam daudzumam. Meliorētajās sistēmās un līdzenumos tos nedrīkst laist. Dziļās gravās — lūdzu, un arī tikai atsevišķās vietās. Nevis kā tagad, kad vispār nezinām, cik bebru ir Latvijā. Speciālisti, kas ikdienā darbojas mežā, domā, ka aptuveni 300 tūkstoši, oficiālā uzskaite rāda, ka piecas reizes mazāk. Neviens īsti nezina.
Bebriem ir dabiskie ienaidnieki — vilki un lūši —, bet katrai bebru ģimenei ikgadējais pieaugums ir četri līdz deviņi pēcnācēji. Tā ir ģeometriskā progresija, kas attīstās jau 30 gadu, un mēs nezinām, kā ar to tikt galā.
Braucot pa šoseju, var redzēt, ka nokaltuši bērzi, tālāk iet bojā egles. Tas lielākoties ir bebru darbs.
Kukaiņi nevienam neprasa atļauju
Postošas ir arī vētru sekas. Tajās izšūpoja egļu audzes. Ko iesākt? Savlaicīgi ir jāveic sanitārās cirtes, un jāizvāc kritušie un bojātie koki. Bet mēs nonākam līdz tādam absurdam kā priekšlikumi par Kurzemes mežiem. Kurzemē izsludināja sanitāro ārkārtas stāvokli, bet necirta egles. Esot jātaupa veselās, atlikušās. “Tas ir idiotisms!” M. Dāboliņš ir nesaudzīgs. Viņš paskaidro, ka jābūt sanitārajai cirtei. “Lai mežā nesavairotos kukaiņi, jāizcērt bojātie koki, bet mums ir pasludināts tik daudz liegumu, rezervātu un aizsargjoslu, kurās neko nedrīkst aiztikt. Kukaiņi tur vairojas un nevienam neprasa atļauju, lai no bojātajām audzēm ietu uz veselajām. Tagad, kad necirta sanitāro cirti, nezinu, kāds būs rezultāts nākamajā gadā mūsu mežos. Šogad savairojušies mizgrauži, pirmā paaudze iznāca un sadēja jaunu. Otrais metiens ir rudenī. Viņi jau pašlaik kokus bojā. Kas notiks pavasarī? Ja ziema būs labvēlīga un palīdzēs cilvēkiem, tad viena daļa mizgraužu var iznīkt. Tas gadījumā, ja būs bieži atkušņi. Ja tā nenotiks, var iznākt, ka 50 procenti Latvijas egļu aizies bojā. Vismaz Kurzemes pusē.
Līdzīgi ir tepat Mežolē — šausmas. Bebri appludina platības. Pietiek, ja veģetācijas periodā dažas dienas ūdens līmenis ir desmit centimetru virs egles saknēm. Lai arī pēc tam ūdeni nolaiž, koks iet bojā. Tiklīdz egle kalst, tā ar sveķu smaržu pievilina kukaiņus. Leģioni nāk virsū un noēd egles. Paēdušiem rodas jauni kāpuri, un tiem atkal vajadzīgs ēdiens. Tie visi dodas uz veselajiem mežiem. Nezinu, kas notiks…” stāsta M. Dāboliņš.
Mežā palaists, viņš nomaldīsies
Eiropā? Tur viss ir kārtībā! Tur, ja koks ir bojāts, to nocērt un izvāc no meža. Aizbrauciet uz mūsu Meža departamentu! Tur sāk stāstīt pasakas. Tur sēž cilvēki, kas lieliski prot rīkoties ar datoru, prot angļu valodu, bet, mežā palaisti viņi nomaldīsies, kaut arī beiguši mežu fakultāti. “Es 40 gadus strādāju mežā, tāpēc varu to apgalvot, jo esmu redzējis,” uzsver mežinieks.
Vislielākās dumjības meža likumdošanā ir pastrādātas šajos brīvās Latvijas 15 gados. Speciālisti no Eiropas atbrauc un brīnās. Nesen esot ieradies kāds skots, privāto mežu īpašnieks. Viņš brīnījies, kāpēc tik daudz mežu Latvijā ieskaita rezervātos, kāpēc neapsaimnieko. Pie viņiem, ja ir kāds retums, tad ierobežo nelielu teritoriju. Eiropā tādu brīnumu, kad ap katru plančku ir aizsargjosla, nav. Latvijā gar upītēm aug alkšņi un citi mazvērtīgi koki, bet cirst nedrīkst. Nezin kāpēc pasludināts, ka gar katru kilometru garu upīti ir aizsargjosla. Pasaulē tādas dumjības nenotiek.
Eiropā ceļmalas atbrīvo no kokiem, lai tie neuzgāztos un neapdraudētu ceļa klātni. Lai sīko vētru rezultātā nebūtu situācijas, kad nezina, ko iesākt. Elektrības un sakaru līnijas bojātas, ceļi neizbraucami. Tagad pamazām ceļmalas atbrīvo.
Mežs Latvijā ir milzīga bagātība
“Es kliedzu par šīm problēmām, jo tās izprotu un nebaidos par tām skaļi runāt,” akcentē M. Dāboliņš.
Mežs Latvijā ir milzīga bagātība. Tas dod 40 procentus no eksporta ienākumiem un 15 procentus iekšzemes kopprodukta. Mežā strādā 70 līdz 90 tūkstoši iedzīvotāju. Katrs no tiem apgādā savu ģimeni. Kāpēc lauki paliek tukši? Ļoti bieži tāpēc, ka cilvēks savā mežā nedrīkst cirst. Tur izsludināts dabas parks, liegums, biotops vai aizsargjosla. Visur ir apgrūtinājumi, un cilvēks nav saimnieks savā īpašumā. No Viesītes trešā daļa ir aizbraukusi. Latgale ir tukša. Visi darbspējīgie ir prom — uz Īriju, Angliju un citur. Bet varēja saimniekot šeit.
Latvijā ik gadu izcērt aptuveni 12 miljonus kubikmetru, bet mežs katru gadu pieaug, pēc vieniem datiem, par 16,5 miljoniem, citiem, par 20 miljoniem. Tātad seši miljoni vai nu iet bojā vai paliek nākamajām paaudzēm. Mēs visu laiku cērtam par maz. Pāraudzis mežs ir jānovāc, lai nodrošinātu nākamā augšanu. Ja tā nedarīs, pēc gadiem mežos būs tikai lazdas, ievas un līdzīgi koki. Mežs ir jākopj. Piemēram, egle 45 gadu vecumā dod vairāk vērtīga kokmateriāla nekā simtgadīga.
Mežinieka pārdomās der ieklausīties
Pensionētā mežinieka pārdomās der ieklausīties. Tām var piekrist un var nepiekrist. Ja iepriekš lasītais ir jūs rosinājis diskusijai, tad sestdien droši varat doties uz Aumeisteriem un tikties ar M. Dāboliņu. Sīkāk par tikšanos lasiet laikraksta 7. lapaspusē.
