Nupat Maskavā parakstīti divi starpvalstu līgumi starp Krieviju un Latviju, radot cerības, ka nelielais saspīlējuma atslābums drīz vainagosies ar citiem līgumiem.
Nupat Maskavā parakstīti divi starpvalstu līgumi starp Krieviju un Latviju, radot cerības, ka nelielais saspīlējuma atslābums drīz vainagosies ar citiem līgumiem.
Pirmās pazīmes par iespējamo attiecību uzlabošanos bija Kalvīša un Fradkova tikšanās, patriarha Aleksija un eksprezidenta Jeļcina viesošanās Latvijā. Bez šāda ievadījuma diezin vai būtu iespējama ministru Štokenberga un Grefa tikšanās.
Vienlaikus darbojas arī citi faktori, un viens no galvenajiem ir Kremļa attiecības ar Gruziju, kas nu jau reducējas ksenofobijā attiecībā pret visiem kaukāziešiem. Pat Krievijas tiesībsargs Lukins, kuru amatā apstiprinājis prezidents Putins, krievu tautas noskaņojumu salīdzināja ar šizofrēniju. Latvija (un Baltija kopumā) tagad no galvenā Krievijas ienaidnieka atvirzījusies otrajā un trešajā plānā, piekāpjoties Gruzijas priekšā.
Vēl jāmin presē diskutētais Krievijas Drošības padomes un ģenerāļu izstrādātais projekts jaunai militārajai doktrīnai, kur par Krievijas stratēģiskajiem pretiniekiem tiek minētas ASV un NATO alianses. Viss gandrīz kā Brežņeva un Andropova laikos, jo citādu valodu tauta var nesaprast.
Naidīgu varu ielenkumā
Staļins formulēja domu, ka PSRS ceļ sociālismu, atrodoties kapitālistisko valstu naidīgajā ielenkumā. Ar to tika attaisnotas ekonomiskās grūtības un politiskās represijas. Cilvēki, kuri pieraduši pie šāda domāšanas modeļa, arī tagad pakļaujas līdzīgi propagandai. Ar vārdu sakot, nelaimīgo Krieviju no visām pusēm ielenc naidīgi spēki, kuri kā šakāļi gaudo un šņakstina zobus. Ielūkosimies kartē, ar kādām valstīm robežojas tagadējā Krievija.
Ziemeļos nedaudz sauszemes saskaras ar Norvēģiju, izteikti miermīlīgu zemi. Bet tikai ne pret Krieviju, jo jūrā regulāri tiek vajāti krievu zvejas kuģi, kuriem pārāk bieži nelaimējas pārkāpt robežu. Ar Somiju pēc 1948. gada līguma attiecības ārēji it kā mīlīgas, jo somu politiķi uzskata par nereālu okupēto teritoriju atgūšanu. Bet atrodas somu juristi, kuri gatavo dokumentāciju, lai no Krievijas pieprasītu kompensācijas tie somi, kuri Karēlijā zaudējuši īpašumus.
Par Baltijas valstīm lieki atgādināt, šī tēma mums pazīstama. Vēl Kaļiņingradas anklāvam ir saskares robeža ar Poliju — pavisam nedraudzīgu valsti kopš laiku laikiem.
Baltkrievija gan skaitās pati draudzīgākā zeme, tikai, lūk, baķka Lukašenko neparko nevēlas apvienošanos ar Maskaviju: sola vienu, bet dara pavisam ko citu.
Lielā Ukraina, kā redzams, pat premjera Janukoviča vadībā palikusi ukrainiska. Gribētos visus “čupraiņus” piežmiegt ar ekonomiskām sankcijām, bet kaut kā neizdodas.
Kaukāzā par Gruziju īpaša saruna. Ekonomiskās sankcijas liels trieciens ekonomikai, Maskavas televīzija īpaši jūsmo par to, ka Gruzijas veikalos beigušies griķu putraimi un piena produkti (to visu gan var ievest pa jūras ceļu no Ukrainas), bet dumpīgie gruzīni atļaujas konsolidēties ap Saakašvili, kuru Krievijas politiķi saukā par treknu un plānprātīgu. Tik nikni Maskava ir pratusi lamāt tikai ASV prezidentu Trumenu piecdesmitajos gados, kad diplomātisko leksiku noteica Višinskis.
Azerbaidžāna tāpat visādi kaitē Maskavai, piemēram, izbūvē naftas vadu uz Turciju, nešķērsojot Krieviju. Un Baku valdītāji kļūst aizvien patstāvīgāki, baudot naftas dolāru sagādātos labumus.
Kazahstānas prezidents Nazarbajevs gan skaitās Krievijas draugs, bet nupat kļuvis tik nekaunīgs, ka nolēmis atteikties no divvalodības, proti, no krievu valodas lietošanas valsts un pašvaldību iestādēs.
Ķīna ir tik liela, ka Putins cenšas pārvarēt nepatiku pat tādā jautājumā kā nelegālo imigrantu un tirgoņu masveida pieplūdums Tālajos Austrumos. Ķīnieši gan netīkami, bet varen izdevīgi tirdzniecības partneri. Jāpiemin arī Mongolija, ar kuru attiecības patiešām neitrālas. Ulanbatoras režīma agrākā apdāvināšana gan beigusies.
Pavisam nekaitīgs kaimiņš ir Japāna, kura neatzīst pēckara robežas un atprasa klinšainās saliņas. No ASV Aļaskas krastiem, kā zināms, pūš pārāk auksti vēji. Krievija vēlētos draudzēties ar Ziemeļkoreju, bet, ak, cik nepaklausīgi tās vadītāji. Diplomātiskā ziņā gauži neērts partneris, kaut pagaidām nav īstu pierādījumu, ka korejieši būtu uzspridzinājuši īstu atombumbu.
Kā definēt pamatnāciju?
Putinam reizēm neveicas atrast īstos vārdus. Apzinādamies vienkāršās tautas izpratnes līmeni, viņš nesen pasludināja, ka Krievijā lielākas tiesības pienākas pamatnācijai. Krieviski “korennaja nacija” it kā norāda uz to etnisko grupu, kura attiecīgajā teritorijā iesakņojusies vairāku paaudžu laikā, kurpretī visu citu etnisko grupu pārstāvji uzlūkojami par imigrantiem jeb ienācējiem, kuriem piedienētos baudīt ierobežotas tiesības. Iznāk, ka tagad prezidents Putins Krievijā atzīst tādu kārtību, par kādu visniknāk apsūdzēta Latvija. Citādi būtu jāpieņem, ka latvieši nemaz netiek atzīti par pamatnāciju Latvijā.
Kas tagad notiek? Milicija tvarsta gruzīnus un deportē tos uz dzimteni. Ak, ne jau tikai nelegāļus, jo milicim nieka lieta ir saplēst uzrādītos dokumentus. Dažviet deportēt sola itin visus kaukāziešus, laikam taču arī tos, kam Krievijas pilsoņa pase kabatā, piemēram, čečenus, osetīnus, avārus, lezgīnus, kalnebrejus. Starp citu, Krievijas tirgos gruzīnu nemaz nav daudz, vairāk tur rosās azerbaidžāņi un abhāzieši.
Vienkāršā tauta tagad pārliecināta, ka, teiksim, Maskavas tirgos drīkst tirgoties tikai etniskie krievi, restorānus un spēļu zāles dibināt — arī tikai vietējie krievi. Un nedod Dievs, ja kāds gruzīns vai čečens gribēs dienēt milicijā.
Satraukums jūtams pat ebreju tautības žurnālistu viedokļos, jo tiek zīlēts, vai viņi tiks pieskaitīti pamatnācijai, kam lemts baudīt priekšrocības.
Putins īsti nav aptvēris galveno. Tagad čečeni Kadirova vadībā var pasludināt, ka krievi viņu republikā nav vēlami. Faktiski viņš to jau dara, kad tautu uzrunā savā čečenu valodā. Un rodas jautājums: vai tatāri savā zemē nav īstā pamatnācija? Un tā bez gala. Der tikai atcerēties, ka cara laikos Pēterburgā visi sētnieki bija tatāri — izdevīgi tāpēc, ka nelietoja alkoholu.
Slepkavību sērija
Par pasūtījuma slepkavību upuriem mēneša laikā kļuvuši divi augsta ranga baņķieri un žurnāliste Poļitkovska, kuru Dorenko nosauc par svēto. Atturēšos analizēt Putina dīvainos paziņojumus, mazliet ieskicējot cēloņsakarības.
Skaidrs, ka slepkavības netiek pasūtītas par rakstiem, ko žurnālisti publicējuši pirms gadiem pieciem. Laikam taču kāds negribēja pieļaut, ka preses slejās nokļūst jaunākie fakti par slepkavībām un spīdzināšanām Čečenijā. Tāpēc tika sagādāta dāvana Putinam dzimšanas dienā.
Pati jaunākā Ārējās tirdzniecības bankas ierēdņa nošaušana var nozīmēt tikai to, ka daži augsta ranga varasvīri ir gribējuši veikt nelikumīgus naudas pārskaitījumus uz ārzemēm. Tuvojas prezidenta vēlēšanas, un ar katru dienu vairāk redzams, ka līdz šim šķietami vienotā Putina administrācija nebūt nav vienota, jo katram dārgi tie miljoni, kuri “pielipuši” pie rociņām. Slapkavību rokraksts liecina, ka aizkadrā darbojušies pieredzējuši profesionāļi no specdienestu vidus, ieskaitot atvaļinātos virsniekus. Žurnālists Kiseļevs uzsvēra, ka viņam tagad kauns dzīvot Krievijā. Arī komentētājs Kučers atzina, ka pirmo reizi Krievijā jūtas ne sevišķi komfortabli.
