Tad ko man – emigrēt?

To vienkārši nevar nepamanīt. Tajā informācijas telpā, kurā dzīvojam, tēma “kara draudi” ieņem arvien lielāku vietu. Manuprāt, par daudz un nevajadzīgi. Es gribu zināt, kas notiek Latvijā un pasaulē, taču neredzu jēgu, kāpēc man kā vienkāršam cilvēkam no tautas gandrīz ik dienu jāklausās un jālasa ziņas par tēmu, – karš no Ukrainas teritorijas var izplesties tālāk, Latvijai ir jābūt gatavai visam, Eiropas Savienības dalībvalstīm jāstiprina savas aizsardzības spējas, jāražo arvien vairāk bruņojuma un tā tālāk. Ja adresāts ir Krievija, tā tādu informāciju uzzinās tāpat. Bet savukārt es neko nevaru ietekmēt. Vienīgais, ko teorētiski varu darīt šādu ziņu iespaidā, bet nedarīšu, – pārdot savus īpašumus un emigrēt uz kādu drošāku valsti (tikai nez kura tā varētu būt?). Nu, jā, vēl varu mājās izveidot pārtikas un medikamentu krājumus, taču šādām precēm ir derīguma termiņš. Un krājumi galu galā arī nevar būt bezgalīgi, reiz tie tāpat izsīktu.

Tāpēc tā īsti nesaprotu mērķi šādu militāru ziņu intensitātei. Tās sabiedrībā rada spriedzi. Lai to kliedētu, nesen iejaukušies pat Nacionālie bruņotie spēki (NBS). Atsaucoties uz pēdējā laikā informatīvajā telpā izskanējušajām spekulācijām no dažādiem avotiem par iespējamu apdraudējuma pieaugumu Eiropā, NBS aicina sabiedrību šādus vēstījumus vērtēt kritiski.

Bet lavīna jau ir iekustināta. Tas, ka nekustamo īpašumu darījumi valstī ir pieklusuši, iespējams, ir arī nevis naudas trūkuma, bet piesardzības apsvērumu diktēts, – kāda jēga pirkt māju vai dzīvokli, investēt remontā, redzot, kas notiek Ukrainā, kara skartajās teritorijās?

Mēs nevaram izmainīt pasauli, bet varbūt varam paglābt savu un savu tuvinieku veselo saprātu, nebeidzot lieki kopā nervus. To, kas notiek ar cilvēku garīgo veselību un cik tā ir sašķobījusies, vislabāk zina psihiatri un psihologi, bet arī skats no malas nav labs. Nesen preses konferencē Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes vadība pauda izbrīnu, cik Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca ir liela, izskatās, ka tā ir piepūšama, – policija katru dienu kādu uz turieni ved un visiem vietas pietiek. Iespējams, viena daļa ir cilvēki, kuriem jau agrāk bijušas psihiskas saslimšanas. Taču kopumā ar sabiedrības garīgo veselību labi nav, secina policisti.

Aptuveni 15 procenti Latvijas pusaudžu saskaras ar psihiskās veselības traucējumiem, un ārstu atzinumā biedējošākais ir tas, ka šo bērnu un jauniešu īpatsvars turpina pieaugt, nesen savā sižetā vēstīja TV3 ziņu raidījums. Protams, pārāk vienkāršoti būtu teikt, ka visa sākums ir ģimene. Taču teorētiski, – ja vecāki mājās nestreso, ir noskaņoti pozitīvi, rūpējas par bērnu, tad arī bērnam nevajadzētu būt problēmām.

Jā, var jau neklausīties ziņas, nedomāt par karu, varonīgi turpināt cīnīties ar dzīves dārdzību, bet mēs visi esam saslēgti ķēdē. Ja kādam tajā būs slikti, tas atsauksies uz citiem vienā vai otrā situācijā.