Stipro skrējiens “Par stipru Latviju” ir Baltijā vienīgais ekstremālais izturības skrējiens, kur ikviens dalībnieks, pārvarot 33 šķēršļus, iemācās pārvarēt sevi, pārbaudīt savus spēkus un fizisko formu. Šogad to centās paveikt vairāk nekā 6500 dalībnieku, tostarp arī virkne Valkas novada cilvēku. Šoreiz plašāka saruna ar Valkas pagasta iedzīvotāju dizaina firmas “Minti” valdes locekli Anci Andrējevu-Empeli.
Individuāli skriet vieglāk“Manā izpratnē nav nemaz daudz ekstrēmu lietu, ar ko nodarboties. Tā ir gumijlēkšana, uzšauties ar katapultu, piedzemdēt bērnu un visbeidzot gandrīz 10 kilometru garais Stipro skrējiens,” smaida Ance. Pirms diviem gadiem viņa uz kinopilsētiņu Cinevillu devās kā skatītāja, jo bija mātes cerībās. Pērn Ance kopā ar pagasta jauniešiem piedalījās komandas skrējienā. Šogad viņa spēkus izmēģināja, startējot individuāli, jo tā ir vienkāršāk visu saorganizēt. Šoreiz viņa uz pasākumu devās kopā ar māsu Martu, kura skrēja jau trešo reizi, un draudzeni Kristīni Valtiņu. Ance atzīst, ka komandā skriet ir daudz grūtāk, jo tām starts tiek dots pēc tam, kad aizskrējušas individuāli startējošās sievietes un vīrieši. Trase pēc dažu tūkstošu dalībnieku skrējiena kardināli izmainās, kļūst slapjāka, grūtāk pārvarama un daudz dubļaināka. Nav iespējams pat apstāties, lai nedaudz atpūstos, jo skrējēju pūlis ir tik liels, ka neviļus ikvienu ierauj sevī.
Cits citam cenšas palīdzētProtams, šajā pasākumā allaž cits citam cenšas palīdzēt. Viens no grūtākajiem šķēršļiem ir slīpa, mālaina plakne, kas iesaukta par stikla kalnu. Tas bija vienīgais šķērslis, kuru Ance nepārvarēja. “Biju tik ļoti pārsalusi, ka roku pirkstus nejutu. Nespēju satvert virvi. Priecājos, ka māsa Marta to pieveica, turklāt palīdzēja ļoti daudzām dalībniecēm. Savukārt man palīdzēja un es palīdzēju citos posmos,” atceras Ance. Skrējiena noteikumi paredz, ka, izlaižot kādu no šķēršļiem, dalībnieks saņem pusstundu lielu sodu, ko pieplusē rezultātam finišā. Trasē bija daudz ūdens šķēršļu. Tā kā laiks bija auksts, ne viens vien dalībnieks piedzīvoja ķermeņa atdzišanu. Pie “stikla sienas” Ancei ieslēdzās racionālais prāts, tāpēc arī tika pieņemts lēmums, ka labāk finišēt nekā riskēt ar veselību. Distance veikta stundā un 24 minūtēs, taču kopā ar soda laiku tas ir attiecīgi ilgāks. Viņa atzīst, ka īsti pat nezina, ko darīt gadījumā, ja redz, ka cilvēkam iestājusies ķermeņa atdzišana. Acīmredzot vēlreiz jāatkārto zināšanas par pirmās palīdzības sniegšanu. Šogad tas būtu noderējis.
Bez rūdījuma ir grūtiAmerikāņu speciālo uzdevumu vienības karavīri, kuri profesionāli radināti pie īpašu grūtību pārvarēšanas un piedalījās skrējienā, intervijā televīzijai atzina, ka latvieši ir traki. Jautāta par to, Ance sacīja, ka pēc šī gada Stipro skrējiena to viennozīmīgi varētu dēvēt par trako skrējienu. Iespējams, ka daudzi pirms pasākuma neapzinās, kas būs jāpaveic. “Man šķiet, ka šis skrējiens daudziem ir kļuvis par goda un prestiža lietu. Agrāk šis pasākums patiešām raisīja patriotiskas jūtas un bija kā svētki. Iespējams, šogad tās sajūtas notušēja sliktie laikapstākļi. Jau turp braucot lietus lija tā, ka stikla tīrītāji strādāja maksimālajā režīmā. Man grūti iedomāties tos daudzos birojos sēdētājus, kuriem ikdienā sporta lietas nerūp, taču viņi cenšas veikt Stipro skrējienu, nespēju iedomāties, ko jūt viņu ķermenis pēc šāda pārbaudījuma. Ja ikdienā esi sēdētājs pie datora, pat 10 kilometru parasts pārgājiens nav joka lieta,” prāto Ance. Viņa ikdienā nodarbojas ar skriešanu, vada vingrošanas nodarbības, tāpēc atgūties pēc šāda pārbaudījuma var ātri. Vien zilumi un nobrāzumi pēdas atstāj uz nedaudz ilgāku laiku.
Ir arī nākotnes sapnītisGatavojot Stipro skrējiena trasi, tajā atrada 22 sporta apavus, kas nozaudēti iepriekšējā skrējiena laikā. Ancei un viņas draugiem nav bijis sporta tērpa aprīkojuma problēmu. Viņa domā, ka tās varētu rasties vieglprātības un nenopietnas attieksmes dēļ. Tiem, kuri skrien rezultāta dēļ, viss ir skaidrs. Zināms, ka nevar atļauties stāvēt šķidros mālos un dubļos, jo tad iegrimsi aizvien dziļāk, ir jābūt nepārtrauktā kustībā. Daudzas komandas, kuras startēja pēdējās, trasi veica apmēram trīs stundās, jo tās pievārēšana bija īpaši grūta.Lielas neērtības sagādāja mazgāšanās iespējas pēc skrējiena. Daudzi uzskata, ka tas bija pasākuma lielākais mīnuss. Organizatori nebija rēķinājušies ar tik aukstu laiku un nepiedāvāja iespējas nomazgāties siltā ūdenī kaut vai par maksu. Uz 6000 dalībnieku bija divas mazas pārvietojamās ar malku kurināmas pirtiņas. “Man paveicās, ieskrēju pirmo pārdesmit dalībnieču pulciņā, tāpēc varēju nomazgāties. Citiem klājās daudz grūtāk, jo īpaši atdzisušajiem. Kad meklēju pirti, ārā sāka birt krusa. Pēc finiša saņēmu glāzi aukstas sulas, nevis karstu tēju, taču tobrīd bija vienalga. Galvenais – atrast vietu, kur sasildīties. Ja kāds piedalās Stipro skrējienā, vienmēr vajag ņemt līdzi kādu, kurš palīdzēs atrast vietu siltuma atgūšanai, tīru drēbju, dvieļa un citu lietu iedošanai. Mums ar māsu tā bija mamma. Droši vien, ka vienatnē es galā netiktu,” pateicīga ir Ance. Viņa cer, ka šajā pasākumā piedalīsies arī nākamajā gadā. Kaut vai tāpēc, lai pieveiktu slideno sienu. STIPRO STĀSTIIrvings Stošs, valcēnietis, kurš neplānoja skriet, bet noskrēja:- Jau pērn man iegadījās noskriet nejauši kopā ar bijušo kolēģi robežsargu. Sēdējām pirtī 1. maijā manā dzimšanas dienā. Viņš bija pieteicies skrējienam, taču darba pienākumu dēļ tur netika un uzdāvināja šo iespēju man. Biju ieplānojis šo pasākumu tikai apskatīt no malas. Taču pilnīgā neziņā par to, kas šajā pasākumā gaidāms, piedalījos. Šogad bija līdzīgi. Turp pēc nakts maiņas devos kā šoferis un skatītājs kopā ar Arti Stahovski, kurš bija sarunājis skriet kopā ar kolēģi no Rīgas. Diemžēl rīdziniekam tikko bija izrauts zobs, tāpēc skriet nevarēja. Artis uz mani zīmīgi paskatījās un sacīja: “Tu taču saproti, ka tev būs jāskrien!” Nebiju gatavojies šādam notikumu pavērsienam. Aizbraucām pie Arta drauga un kaut kādu sporta apģērbu man piemeklējām.Man nav nekādas fiziskās sagatavotības, sveru 107 kilogramus. Pērn nepieveicu tikai vienu šķērsli. Šogad sajutu spītu pārvarēt visus. Lai gan abi klemperējām skrējiena beigu daļā, viens otram palīdzot un morāli stiprinot, distanci izdevās pabeigt. Atmosfēra lieliska, lai gan visu pabojāja nenormālais aukstums. Man izdevās nesaslimt. Varbūt palīdzēja iekšējā tauku kārta. Diemžēl tiesnešu tehniskas kļūdas dēļ finišējušo sarakstā mana uzvārda nav, kaut gan solīja, ka būšu. Šogad aiz manis finišēja 120 skrējēju un apmēram 600 izstājās.Pēc finiša nodomāju, ka trešo reizi nebraukšu pat skatīties, taču mēs nezinām, kā būs nākamgad. Iespējams, ka šis piedzīvojums rada sava veida atkarību.
Egita Stahovska, aktīva skriešanas entuziaste:- Aukstums patiesībā atņēma visvairāk spēka. Muskuļi prasīja savu. Trase bija gara un grūta, tāpēc daudzi guva traumas. Es tiku cauri ar nobrāzumiem, skrāpējumiem un zilumiem, taču līdz galam tiku, pieveicot visus šķēršļus. Izcīnīju 12. vietu no 725 dalībniecēm. Tikai četras vietas aiz manis ir Marta Empele. Palīdzēju citiem, kāds grūtā brīdī padeva roku arī man.Priecājos par Valkas vīriešiem. Skrēja mans vīrs Ivars Stahovskis, kurš no 2025 dalībniekiem ir 235. vietā, brālis Artis Stahovskis – 1315. Piedalījās arī Aldis Galgāns (480.). Edgars Zalužinskis diemžēl izstājās. Daudzi guva traumas, citus pieveica aukstums un traumas. Vairāk nekā stundu sniegā, krusā, neticami aukstā ūdenī un slapjās drēbēs ir liels pārbaudījums. Šis pasākums patiešām bija ļoti atbilstošs savam nosaukumam.
Jānis Kalniņš, vijciemietis:- Piedalījāmies kā komanda “Čiekuri”, tas ir, Alise Matuka, Māris Šaicāns, Mārtiņš Bošs un es. Iniciatori piedalīties šajā pasākumā bija Alise un Māris. Tā bija mūsu debija. Laikapstākļi nežēloja, taču ar pārējo viss bija kārtībā. Vislielākās neērtības distancē sagādāja aukstais ūdens. Visi šķēršļi bija pārvarami. 920 komandu konkurencē bijām 265. vietā. Mums šī distance prasīja trīs stundas. Bijām noguruši, taču prieks, ka uzdevums izpildīts un trase pievārēta. Izturējām. Ja nākamgad laiks būs labāks, tad ceram atkal piedalīties, taču tādā aukstumā kā šogad, diezin vai.
