10 gadus Eiropas Savienībā esam aizvadījuši. Saprotami, ka cilvēkos nav vienprātības, cik nepieciešami bija iestāties tautu savienībā un vai šāds solis vispār bija pareizs. Nesen dzirdēju trāpīgu salīdzinājumu no kādas politiķes, šķiet, Eiropas Komisijas pārstāves Latvijā Innas Šteinbukas. Viņa sacīja, ka Latvijas dalību ES var salīdzināt ar alpīnismu. Viens alpīnists kalnā var uzkāpt ātrāk. Ja paveiksies. Kāpjot kalnā grupā kopējā sasaistē mērķis tiks sasniegts vēlāk, taču ar daudz lielāku drošību. Neviens jau nezina, kā būtu, ja būtu, taču nenoliedzami, ka materiāli esam vairāk saņēmuši nekā atdevuši. Protams, nav viegli samierināties ar domu, ka esam viena no visnabadzīgākajām valstīm ES. Plaši paustais Latvijas veiksmes stāsts par iziešanu no krīzes ir fikcija. Latvijas vidējā iedzīvotāja ienākumi ir tikai 60 procentu no Eiropā vidējā. Kremt arī tas, ka abās mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā ieņēmumu kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir lielāks nekā mums. Viņi prot saimniekot labāk. Uz starta līnijas taču bijām vienādās pozīcijās. Taču arī tā ir taisnība, ka latvietis mīl ļauties negāciju raisītajam reibonim un ar baudu lamā gan valdību, gan ES. Daudzas ērtības un ieguvumi no atrašanās savienībā šķiet pašsaprotami. Latvijai vienai būtu grūti atrast savu drošu vietu pasaulē. Redzam, kas notiek tajās postpadomju valstīs, kuras nav spējušas iekļauties ES. Tagad jo īpaši izjūtam, ko nozīmē atrasties NATO paspārnē. Mūsu lielais kaimiņš vienmēr ir centies izmantot šķirbas citu valstu žogos, lai celtu savu pašapziņu un piepildītu kāri pēc kārtējā laupījuma.
