90. turpinājums. Tolaik Gunārs Jansons, kas institūtu beidza pirms diviem gadiem, bija jau kļuvis par Skrīveru vidusskolas direktoru.
90. turpinājums
Tolaik Gunārs Jansons, kas institūtu beidza pirms diviem gadiem, bija jau kļuvis par Skrīveru vidusskolas direktoru. Viņš bija pretimnākošs un mūsu kursam atļāva skolas telpas izmantot ballēšanai. Meitenes gādāja par galdu klāšanu, vīri cilāja smagumus, bet es biju norīkots pantu rīmēšanā. Vispirms dzejas vārsmās vajadzēja apcerēt visus studiju gadus kopumā, šis pienākums man nepatika, tāpēc izlīdzējos ar brīvu verlibru. Daudz interesantāk bija sacerēt katram mielasta dalībniekam mazu veltījuma pantiņu. Zita, kurai tas skaistais rokraksts, sēdēja direktora kabinetā pie rakstāmgalda un gaidīja no manis kārtējos pantus, es ierīkojos zem docenta Flugina skolai dāvinātās vēdekļpalmas un rīmēju. Daži panti izdevās itin atjautīgi, citi mazāk atjautīgi. Kā pratu, tā rakstīju, uz Zitas izteikto kritiku centos nereaģēt. Tā kā bija lūgti arī pasniedzēji, tad tāpat viņiem tika pēc nopelniem. Pašas svētākās dusmas visam kursam bija uz valodnieku Ludvigu Kārkliņu, mīlīgi smaidošu sintakses speciālistu, kura vainas dēļ valsts eksāmenā tika burtiski izgāzti kādi deviņi jaunie skolotāji. Visi jau pavasarī zinājām, uz kurieni katram jādodas darbā, bija atlicis tikai sekmīgi nokārtot dažus valsts eksāmenus, kur iegūtajai atzīmei vairs nebija nekādas praktiskas nozīmes, bet te pēkšņi vienam cilvēkam ienācis prātā, ka viņš vēl var nodemonstrēt, cik ļoti mēs visi atkarīgi no viņa žēlsirdības. Esmu pārliecināts, ka Kārkliņš tādu eksperimentu nekad vairāk neatļāvās, bet gandrīz ceturtajai daļai mūsu kursabiedru dzīve bija samaitāta. Esmu pedagogs, tāpēc zinu, cik viegli kādu izšūpot eksāmenā, ja vien ir tāda vēlēšanās, un šoreiz cietējas bija tieši sekmīgākās meitenes. Viņām visu nākamo gadu vajadzēja paralēli darbam skolā atkārtot mācības ceturtajā kursā neklātienē, lai tikai pēc gada iegūtu augstākās izglītības diplomu. Īsti gan neticējām, ka vainīgais pasniedzējs pēc tik neglīta skandāla pie mums atbrauks, bet katram gadījumam pantiņu sacerēju. To atceros no galvas:
Jūs pirmā lekcijā mums
izlikāties žēlīgs,
Bet kļuvāt bargs un gauži
nenovēlīgs.
Daudz asaru ir liets, un
nākotnē
Varbūt, ka piedosim, varbūt,
ka nē.
Turpmāk vēl.
