Ģenerālis Pēteris Radziņš ir dzimis Lugažu pagasta “Jaunvīndedzēs” lauksaimnieka ģimenē. Pirmās skolas gaitas uzsāka Lugažu draudzes skolā. Pēc tam mācījās Valkas pilsētas skolā un Valkas Nelsona reālskolā. 1898. gadā kā brīvprātīgais Radziņš iestājās Krievijas impērijas armijas dienestā. Savas dienesta gaitas viņš uzsāka 112. Urālu kājnieku pulkā, kas tobrīd bija dislocēts Kauņā.
Par Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku ģenerālis Pēteris Radziņš tika iecelts 1919. gada 27. oktobrī un šajā amatā vadīja visas Latvijas armijas brīvības cīņas, izstrādājot Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kauju plānus. Ģenerālis Pēteris Radziņš bija pirmais, kurš tika apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni numur 1 „Par tiešu izlūkošanu Pārdaugavā un piedalīšanos kaujā 1919. gada 11. novembrī par Rīgas atbrīvošanu, kā arī par Latgales atbrīvošanas plāna izstrādi”. Apbalvojuma ieteikumā ģenerālis P. Radziņš tiek raksturots kā kaujas virsnieks: „1919. gad 11. novembrī, kad ar armijas rīcībā esošajiem tehniskiem līdzekļiem nebija iespējams ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plāna sastādīšanā, Radziņš aktīvi piedalījās tiešā izlūkošanā Pārdaugavā un, personiski piedalīdamies kaujā, sekmēja bermontiešu galīgu satriekšanu.”Ir grūti iedomāties uzvaras kaujas laukā bez karavīru varonības un ziedošanās to ideālu vārdā, par kuriem tie cīnās, bet šo karavīru pašupurēšanās var izrādīties lieka un neefektīva, ja tā nonāk neprasmīgu komandieru rokās. Latviešu tautai brīvības cīņās neizsakāmi paveicās, ka pie tās vadības īstajā laikā un vietā stājās latviešu izcilākais virsnieks, ģenerālis Pēteris Radziņš, kurš bija apveltīts ar asu analītisku prātu, labām militārām zināšanām, kuras bija ieguvis Krievijas ģenerālštāba akadēmijā, un kauju pieredzi, karojot Cariskās Krievijas, Ukrainas hetmaņa un Ukrainas tautas republikas (Simona Petļuras) armijās Krievijas – Japānas un Pirmā Pasaules kara laikā.Armijā ir tāds teiciens, ka “virsnieka karjeru veido priekšnieki, bet padotie nosaka viņa patieso vērtību”. Ģenerālis M. Peniķis (Latvijas atbrīvošanas karā vadīja 2. Vidzemes divīziju), būdams Latvijas armijas komandieris, laikrakstā „Latvijas Kareivis” 1930. gadā raksta šādus vārdus: „Grūts stāvoklis bija mūsu armijai, kad 1919. gada oktobra otrā pusē ieradās ģen. Radziņš no tāliem dienvidiem savā dzimtenē. Mūsu armija bija paspējusi jau papildināt savus kaujas zaudējumus un ieņemt izejas stāvokli uzbrukuma cīņām. Vajadzēja tikai tagad sastādīt pareizu uzbrukuma plānu, dot noteiktus un saprotamus uzdevumus armijai un lietderīgi izmantot visus mūsu kauju līdzekļus. To pilnos apmēros izpildīja ģen. Radziņš kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks un mūsu uzvaras 3.–10. novembrī vaiņagoja viņa labi sastādīto plānu. Tādas pašas sekmes bija arī pie viņa otrā plāna, Jelgavas atbrīvošanas, izpildīšanas.” Ģenerālis P. Radziņš no 1924. gada līdz 1928. gadam bija pirmais Latvijas armijas komandieris (pēc Brīvības cīņām 1920. gada Latvijas armijas virspavēlnieka amats tika likvidēts un tikai 1924. gadā tika no jauna izveidots Latvijas armijas komandiera amats). No armijas komandiera amata viņš bija spiests atkāpties, jo tā laikā sociāldemokrāti no Saeimas organizēja kampaņu pret ģenerāli, apvainojot viņu nacionālismā un neiecietībā pret Padomju Krieviju, kurā viņš saskatīja agresoru un to arī neslēpa.Ģenerālis P. Radziņš aktīvi publicējās, rakstot par militārām, vēsturiskām un ģeopolitiskām tēmām. Kā piemēru pievienoju „Latvijas Kareivis” 21. septembris 1920. gads N#176 (176) rakstu „Baltijas valstis un Ukraina”. Rakstā izvirzītā tēma šodien savu aktualitāti vēl joprojām nav zaudējusi: „Ukrainas neatkarība tika proklamēta jau 1917. gada vasarā, t.i., agrāki nekā Latvijas un Igaunijas. Vājās Latvija un Igaunija, iesākdamas atklātu neatkarības cīņu daudz vēlāku, ar Anglijas un Francijas pabalstu sasniegušas lielas sekmes, kamēr ukraiņiem veicās grūti un ne Anglija, ne Francija viņas ne tikai kā nepabalsta, bet pat ignorē. Ukraiņi ved nepārtrauktu karu ar padomju Krieviju, sākot jau no 1917. gada; viņi visu laiku cenšas dabūt Antantes pabalstu, bet pēdējā izliekas nedzirdam ukraiņu lūgumus, neraugoties uz to, ka ukraiņi izdod milzu summas ārzemju informācijai. Šādu Antantes nelabvēlīgu izturēšanos pret Ukrainu, kur tanī pat laikā Antante pabalsta Baltijas valstis, ļoti bieži mēdz izskaidrot ar ukraiņu politiku, bet man šķiet, ka še ir pavisam citi iemesli un ka zināt šos iemeslus Baltijas valstīm ir no liela svara.Diezgan bieži dzirdētas domas, ka Antante neuzskatot ukraiņus par atsevišķu tautu, bet pieskaitot krieviem. Patiesībā Antantes valdības ļoti labi pazīst Ukrainu un 1917. gada beigās tās veda sarunas ar ukraiņiem un solīja tiem pabalstu karam pret Padomju Krieviju, protams, zem zināmiem noteikumiem. Šie noteikumi Ukrainas nacionālistiem likās nepieņemami, un ukraiņi griezās pēc pabalsts pie Vācijas. Kad pēdējā pabalstīja Ukrainu, tad Ukrainu pazina visa Eiropa, bet līdz ko Vācija bija uzvarēta, Antante par Ukrainu nelikās ne zinis. Izejot no šā, bieži dzird spriežam, ka taisni tādēļ ukraiņus nepabalstot, ka tie gājuši kopā ar Vāciju. Bet pirmkārt arī somi meklēja pēc pabalsta pie Vācijas un daudz ciešāki sasaistījās uz laiku ar pēdējo nekā Ukraina – un tomēr Somiju atbalsta, bet Ukrainu ne.Runājot par Ukrainu, jānosauc daži faktori, caur kuriem Ukraina stipri atšķiras no Baltijas valstīm. Tie ir šādi:Ukrainas tauta ir līdz 40 miljonu liela, tātad daudzreiz lielāka nekā visas Baltijas tautas kopā. Cittautiešu Ukrainā ir samērā ļoti vājš procents. Tātad, ja ukraiņiem izdotos nodibināt un nodrošināt savu valsti, tā būtu apdzīvota no ļoti vienāda elementa. Ukraina aptvertu šādas vecās Krievijas guberņas – Volonijas, Podolijas, Kijevas, Bersonas, Čerņigovas (bez ziemeļu apriņķiem), Poltavas, Barkovas, Jekaterinovskas un Taurijas (Krimas pussalas likteni atstājot neizšķirtu). Tās ir bijušās impērijas bagātākās guberņas, tā sauktās melnzemes apgabals. Šinīs robežās Ukrainai būtu milzīgas lauksaimniecības bagātības (labība, lopi, viss Krievijas cukurs) un dabas bagātības – labākās akmeņogles un dzelzs, kā arī bagāta rūpniecība, labākās Melnās jūras ostas (Odesa, Nikolajeva, Bersona). Ja no Krievijas atņem augšā minētās guberņas, tad tā paliek ievērojami mazāka, nabadzīgāka un paliek neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī: tai nepietiek savas maizes un tā jāieved pa garu ceļu no Sibīrijas, cukurs jāpērk un jāieved, priekš Maskavas un Pēterpils fabriku rajoniem akmeņogles un dzelzs jāpiegādā no tāliem Urāliem. Ostu Krievijai nebūtu, izņemot ieslēgto no visām pusēm Pēterpili, Baltās jūras un japāņiem aizžogotā Klusā okeāna ostas (ja Ukraina kļūs neatkarīga, tad atšķelsies no Krievijas arī Donas kazaki). Tādā gadījumā Krievija nebūtu vis vairs lielvalsts, bet, pēc spēka un bagātības rēķinot, otrās šķiras valsts. Lai gan Krievijā iedzīvotāju skaits paliktu gandrīz 2 ½ reizes lielāks nekā Ukrainā, tad tomēr militārā spēka ziņā Krievijai nebūtu pārsvara pār Ukrainu, jo pēdējā pilnīgi vientautības iedzīvotāji, tā bagāta zeme, tai samērā daudz mazāka teritorija ar samērā daudziem un labiem dzelzs un ūdens ceļiem, kamēr Krievijā vēl paliktos daudz sveštautiešu, iedzīvotāji izkaisīti pa plašu teritoriju ar sliktiem ceļiem (izņemot centru), tad visa tauta ļoti nabadzīga un viņas lielākā daļa stāv uz daudz zemākas kultūras pakāpes nekā ukraiņi. Krievija, zaudējot Ukrainu, zaudē pusi no sava spēka un paliek pilnā vārda nozīmē par Āzijas valsti. Ukrainai nav nekas vajadzīgs no Krievijas un, būdama patstāvīga, tā sāktu spēlēt lielu lomu visā Eiropas politikā. Krievija bez Ukrainas turpretim zaudē visu savu lomu Eiropā. Šo apskati Antante ļoti labi zināja. Tāpēc Antante neatrada par iespējamu pabalstīt Ukrainu, kad Krievijas jautājums nebija izšķirts. Ja Ukraina būtu dabūjusi pabalstu morāliskā un kaut cik materiālā ziņā, tā būtu faktiski kļuvusi neatkarīga un noorganizējusies. Pagājušo 2–3 gadu laikā tā būtu tā nostiprinājusies no iekšienes un no ārienes, ka tanī laikā, kad tika izšķirts Krievijas jautājums, Ukraina pati lemtu par savu likteni un neļautu nevienam no ārienes nosacīt par savu nākamību. Vārdu sakot – Krievijas jautājuma izšķiršanas laikā Ukraina jau būtu spējīga pati noteikt savu virzienu, savu politiku. Igaunija, Latvija un Lietuva, pat pa daļai Somija, var dzīvot, un desmit gadus patstāvīgi, un tomēr, ja tās netiks aizsargātas no lielākas valsts, tās nebūs spējīgas nosargāt sava likteņa. Priekš šo valstu nospiešanas nevajadzētu pat militāra spēka – tās ekonomiskā ceļā var nospiest divi lielie kaimiņi – Krievija un Vācija. Tāpēc Antante atrada par iespējamu pabalstīt šīs mazās valstis arī pirms Krievijas jautājuma izšķiršanas. Ja nākamībā, pie Krievijas jautājuma nokārtošanas, šīs mazās valstis izrādītos par nevajadzīgām vai kaitīgām, tad tās viegli var arī nodzēst no Eiropas politikas kartes. Tātad jākonstatē, ka Baltijas valstu nākamība vēl nav izšķirta, tāpēc arī viņas vēl nav atzītas de jure. Baltijas valstu likteni lems Antante tanī brīdī, kad Krievijā nodibināsies pastāvīga valdība, kuru lielvalstis atzīs. Pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas galveno lomu spēlēs šo valstu dzīves spējība, kuru vērtēs pēc valstu iekšējās kārtības, likumības, ekonomiskās dzīves spējības un militārā spēka stāvokļa. Zināms, militārais spēks, ņemot katru valsti atsevišķi, nevar būt lielais, bet, ja Baltijas valstis turas ciešā savienībā, tad šo valstu spēka nozīmes vislielāko lomu spēlēs Ukraina: ja tā būs atdalīta no Krievijas un vēl pievienosies Baltijas valstu savienībai, tad savienotais spēks būs pietiekošs priekš patstāvīgas aizsargāšanas, šim spēkam nedrīkstēs uzbrukt. Tātad varam teikt, ka Ukrainas liktenis izšķirs arī Baltijas valstu likteni. Es turu še par vajadzīgu atgādināt, ka Baltijas valstu liktenis vēsturē jau reiz ticis izšķirts Ukrainā: caur 1709. gada uzvaru pie Poltavas Krievija pievienoja sev Baltijas jūras piekrasti, kura pirms tam piederēja zviedriem. Baltijas liktenis arī tad izšķīrās reizē ar Ukrainas likteni (hetmaņa Mazepas dumpis pret Krieviju tika likvidēts). Par otru svarīgu faktoru pie Baltijas valstu likteņa izšķiršanas būs tās attiecības, kā pret viņām izturēsies viņu lielie kaimiņi – Krievija, Polija un Vācija: ja divi no šiem kaimiņiem pabalstīs Baltijas valstis vai vismaz izturēsies pret tām labvēlīgi, tad trešais nebūs spējīgs kaitēt.Tātad jaunajām valstīm, lai nodrošinātu savu patstāvību un neatkarību, ir vajadzīgs radīt dzīves spējību – rādīt valstisku darbību visos arodos un būt militāri stiprām. Visām jaunajām valstīm jārada cieša savienība no Ziemeļu okeāna līdz Melnajai jūrai. Nekas vēl nav galīgi nobeigts un nodibināts, vēl ir pāragri atdusēties uz lauriem – ir jāstrādā tikpat centīgi un ar tādu pat patriotismu kā pašā sākumā. Citādi visi iekarojumi un ieguvumi var izslīdēt no rokām.”Ģenerāļa P. Radziņa apbalvojumi:Sv. Jura ordenis (IV šķiras)Sv. Staņislava ordenis (II un III šķiras)Sv. Annas ordenis (II, III, IV šķiras)Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras)Triju Zvaigžņu ordenis (I šķiras)Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras, I pakāpes)Francijas Goda Leģiona ordenis (III šķiras)Polijas „Virtuti Militari” ordenisSomijas Baltās rozes ordenis (I šķiras)Zviedrijas Šķēpa ordenis (I šķiras)Šogad 2. maijā ģenerālim P. Radziņam palika 134 gadi. Neliela grupa domubiedru nolika ģenerālim ziedus Brāļu kapos pie viņa atdusas vietas. Tas ir tik nedaudz (iegādāties ziedus, Brāļu kapos atrast ģenerāļa atdusas vietu un pieminēt ar klusuma brīdi), salīdzinot ar to, ko ģenerālis ir devis Latvijai. Tautai, kura netur godā savus varoņus, nav nākotnes!!!
