Personīgi man maijs, kad visur zied, smaržo, plaukst, čivina, čab un burbuļo, ir gara atjaunošanās un spēka iegūšanas laiks. Es nespēju maijā apzināti staigāt pelēku ģīmi un nezin par ko sapukojusies, jo tā vien gribas priecīgi izdzīvot katru šī dabas ziedoņa brīdi. Ticiet man, tas izdodas! Lai arī nekur nav pazudušas ikdienas rūpes un kreņķi (un tie, kā zināms, nepazudīs nekad), sevi smaidīt motivēju ar visvienkāršāko klusībā teikto vārdu salikumu “Domāsim pozitīvi!”. Naivi? Varbūt! Taču pietiekami efektīvi, lai nepatīkamai sarunai vai kreņķīgai darīšanai pieliktu treknu punktu ar šo vienu – “Domāsim pozitīvi!”. Nesen izlasīju gudru speciālistu un mediķu atziņas par to, kas jādara, lai cilvēki beigtu kreņķēties par lietām, kuras nevar ietekmēt. Un latvieši reiz nu ir tā tauta, kas kreņķējas par visu – pat par sliktu vai pārāk karstu laiku, par to, ka pēc Līgo svētkiem aiz kalniem nav slapjais rudens un aukstā ziema, par kārtējo rēķinu pieaugumu un cenu sadārdzināšanos un tā tālāk, un tā joprojām. Taču man šķiet, ka kreņķēties par lietām, kuras nepazudīs arī tad, ja būsim nepārtraukti vaimanājuši un pieraudājuši vai visus pasaules spilvenus, ir pilnīgi velti un absolūti muļķīgi. Tā vietā labāk atrast laiku, lai priecātos un gūtu pozitīvas emocijas. Tie, kuriem kreņķēšanās ir kļuvusi par dzīves neatņemamu sastāvdaļu, teiks, ka visam nepieciešama nauda. Taču, lai ar ģimeni vai suni izietu pastaigā kaut vai uz tuvējo mežu, nauda nav vajadzīga. Un ir vēl virkne lietu, kuras var darīt, neiztērējot ne centa. Tikai mazliet nepieciešams apstāties, padomāt, plaušās ievilkt smaržīgo pavasara gaisu un rīkoties. Un laimīgs cilvēks ir tas, kuram pietiek ar to, kas ir, nevis tas, kurš kreņķējas par to, kā nav, bet kas varēja būt!
