Ziemellatvija.lv
Jaundomes muiža atrodas Rāznas nacionālā parka teritorijā, Krāslavas novada Ezernieku pagastā. Restaurētajā akmens sienu staļļu ēkā ir izveidots Jaundomes muižas vides izglītības centrs un ekspozīcijas zāle.
Jaundomes nosaukums esot cēlies no poļu noaukuma Nowa Mysl, ko vēlāk pārdēvēja par Novomisļiem. Uzsākot teritorijas labiekārtošanu un vides izglītības centra izveidi, nosaukums tika pārtulkots latviski – Jaundome.
Jaundomes muiža ir celta 19.gadsimtā. Celtniecība uzsākta ap 1820.gadu, bet pabeigta ap 1850.gadu. Sākotnēji gan kungu māja, gan saimniecības ēkas bijušas no koka. Savukārt ampīra stila mūra kungu māja tika celta aptuveni no 1825.gada līdz 1830.gadam. 1879.gadā Jaundomes muižu nopirka vācu muižkungs Augusts Vilhelms Keislers, un viņa dzimtai piederēja aptuveni 1000 hektāri zemes. Viņa īpašumā bija vairākas celtnes – kungu māja, alus brūzis, Svētā Miķeļa kapela, klēts, zirgu stallis, ledus pagrabs un dīķis ar salu, kuram pāri bijis tilts.
Dāvana sievai
Vides izglītības centra vadītāja Līga Vaivode stāsta, ka Keislers nopirka šo īpašumu savai sievai. “Iztēlojieties, ko mūsdienās dāvina sievām! Ziedus dažas reizes gadā, šokolādes, varbūt kādus auskariņus, gredzentiņus, telefonu varbūt. Bet te – vesela muiža toreiz ar 1000 hektāriem zemes! Tā bija tāda pamatīga dāvana sievai. Tauta vēl ilgi smēja, diez par kādiem tad grēkiem viņš to dāvināja… Priekš Latgales tā bija ļoti liela saimniecība. Latgales reģionam vairāk ir raksturīgas koka muižas, bet nu tādas mazākas. Šī bija tāda lielāka saimniecība,” viņa stāsta.
Vides izglītības centrs atvērts 2013.gadā ēkā, kurā agrāk bija zirgu stallis. “Agrāk traktoru nebija, tie 1000 hektāri bija jāapstrādā ar zirgiem, tāpēc arī staļļi bija lieli. Pašā Ežezera krastā atradās alus brūzis – ļoti liels. Brūvēja alu uz vietas šeit un veda uz tirgiem pārdot. Tas arī bija viens no muižas ieņēmumu avotiem. Muižai bija piesaistītas arī dzirnavas. Centrālā ēka bija saimniecības sirds. Šeit muižkungi dzīvoja līdz pat 2. pasaules kara sākumam. Pēc 1. pasaules kara, kad tika izveidota neatkarīga Latvijas valsts, notika zemes reforma. Muižkungiem tika ņemta nost zeme un dalīta vietējiem cilvēkiem. Pārsvarā latviešiem tas bija pirmais savs īpašums, bet muižkungiem īpašumu zaudēšana. Keisleru ģimenei no 1000 hektāriem pēc zemes reformas īpašumā palika tikai 57 hektāri,” stāsta L.Vaivode.
Skola un dzīvokļi
Kad nāca 2. pasaules karš, muižkungi bija spiesti doties projām, jo viņiem draudēja izsūtīšana uz Sibīriju. Viņi devās uz Vāciju. Padomju gados muižas ēka sākumā tika izmantota kā skola. Tika ierīkota skola ar internātu, kur dzīvoja gan skolēni, gan skolotāji. Pēc sešiem gadiem skolu pārcēla uz citu vietu. Lai muižas ēka nepaliktu tukša, tajā tika ierīkoti 14 dzīvokļi cilvēkiem, kas strādāja netālu uzceltajās divās fermās – govju fermā un teļu fermā.
“Iztēlojieties, ka muižas plašo gaišo muižkunga istabu iedod daudzbērnu ģimenei! Kas ar to notiek? Katra ģimene sev iebūvē trīs četras starpsienas, savu plīti, savu krāsni. Muižas ēka no iekšpuses ļoti apauga ar to padomju laika mantojumu, kurš vēl joprojām ir saglabājies. Bet nu vismaz tajā laikā šeit dzīvoja strādīgi cilvēki, kuri kopa savu apkārtni. Pavisam citi laiki sākās deviņdesmitajos gados, kad padomju laiki sabruka, visi cilvēki, kuri gribēja kaut ko strādāt un attīstīties, aizbrauca projām. Šeit uz vietas darba vairs nebija, tāpēc muižā apdzīvoti palika vairs tikai četri dzīvokļi. Un palika dzīvot pašas sociāli nelabvēlīgākās ģimenes, kuras neko negribēja darīt. Pēc 2010.gada, pēc 20 saimniekošanas gadiem, muižas ēku pat redzēt nevarēja no ceļa. Viss bija ieaudzis kokos un krūmos. Nožogotajā teritorijā sakārtošanas procesā tika nozāģēts ap 200 kokiem un krūmiem. Muižas vārti arī nebija saskatāmi, jo bija krūmos ieauguši,” stāsta L.Vaivode. “2010.gadā jaunizveidotā Dagdas novada pārstāvji atbrauca uz šejieni apskatīties. No šīs staļļa ēkas bija tikai akmens mūri palikuši. Nekā cita nebija, jo ēka bija degusi. Radās tāda ideja, toreiz tā bija ļoti drosmīga ideja, ka šo vietu varētu sakārtot, visus džungļus likvidēt, visu nolīdzināt, veidot Eiropas projektu un staļļa ēku attīstīt par tūrisma objektu. Jaunizveidotie novadi bija ļoti aktīvi. Var teikt, ka šis ir viens no labākajiem Dagdas novada pašvaldības augļiem. Toreiz bija izlemts izveidot šeit vides izglītības centru. Bija diskusija, ko tad mēs gribam parādīt cilvēkiem, kas atbraukuši uz šejieni. Mums pēc atbildes tālu iet nevajadzēja, jo 500 metrus no šīs vietas atrodas Ežezers.”
Par zivīm un dzīvniekiem
Ežezers ir salām bagātākais ezers ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs. Braucot ar laivu, skaitot salas, var pat apmaldīties. Literatūrā minēts, ka ezerā ir 36 salas. “Toreiz tika izveidota zivju mulāžu kolekcija. Pirmos desmit gadus vides izglītības centrā varēja apskatīties tikai to ezera pasauli, bet 2023.gadā pievienoja klāt meža izstādi. Tagad izstāde ir divos stāvos. Redzamas ne tikai dzīvnieku, bet arī zivju trofejas,” stāsta centra vadītāja, rādot līdakas galvu un sakot, ka tā ir “dabas gaļas mašīna”.
Īpašs stāsts viņai ir par vilka zobiem, rādot vilka žokli. “Noteikti zināt, ka gaļas mašīnā ir smalkāks sietiņš, rupjāks sietiņš. Arī vilka mutes dobumā ir smalkāki un rupjāki zobiņi. Pirmkārt, ja mēs salīdzinām ar suni, galvenā atšķirība, protams, ir izmērs un sakodiena spēks. Gandrīz neviens suns, pat lielais alabajs, nespēj iekost tik stipri, kā to spēj vilks. Vilkam tas žokļa spēks ir ļoti, ļoti liels! To, kur iekožas vilks, viņš parasti vaļā vairs nepalaiž, kamēr medījums dzīvs. Pirmie lielākie un mazākie zobi un lielie ilkņi ir paredzēti, lai iekostos. Vēl lielie asie zobi paredzēti, lai gaļas gabalu nokostu vai norautu. Tālāk mutes dobumā ir mazāki zobiņi, kas paredzēti, lai mazliet sakošļātu – tas ir “lielais siets”, kas mazliet sasmalcina. Aizmugurējie zobi jau ir “smalkais sietiņš”, kas tā ļoti smalki gaļu sasmalcina.”
Vides izglītības centra apmeklējums atsver to, ka kungu mājā iekšā diemžēl netiekam. Pēc izglītošanās vides izglītības centrā mums ir ekskluzīva iespēja ugunskurā izcept “muižkunga kruasānus”.
Pārsla Konrāde
Reklāma