89. turpinājums. Bet profesors arī šādā veidā neatļāvās grēkot pret īstenību, par pagātni runāja objektīvi un līdzsvaroti.
89. turpinājums
Bet profesors arī šādā veidā neatļāvās grēkot pret īstenību, par pagātni runāja objektīvi un līdzsvaroti. Tomēr vienu viņa atļaušanos mēs labi ievērojām un savā starpā pat nedaudz pārspriedām. Profesors vispirms runāja par senajiem kuršiem, no kuru dialekta ar laiku izdalījās Kuršu kāpu apdzīvotāju valoda, ko pieņemts saukt par kursiešu valodu. Starpkaru posmā neatkarīgās Lietuvas valdība visādi esot ierobežojusi kursiešu valodas lietošanu, kāpu bijis visai grūti apmeklēt latviešu delegācijām, lai nepieļautu kuršu separātismu, tomēr viņam vienreiz trīsdesmitajos gados esot laimējies turp nokļūt. Tolaik itin labi varējis sarunāties ar vietējiem pamatiedzīvotājiem, kaut Kurzemē tik tīra izloksne vairs neesot pastāvējusi. Lekcijas turpinājumā tika skarts seno prūšu novada un valodas liktenis. Ilustrācijai Ķeniņš piesauca novada galvaspilsētas nosaukuma izmaiņu, kas no baltiskā Karalauči jeb Karaļ–auči pārvērtās par Kēnigsbergu. “Tagad šī pilsēta saucas par Kaļiņingradu, tādējādi vācu ķīlis tika izsists ar citu, vēl lielāku ķīli.” Pēc tam profesors uz pāris sekundēm ieturēja pauzi un, sagaidījis auditorijas saprotošu šalkoņu, apmierināts pasmaidīja.
Neliela atkāpe. Nesen kādam vācu žurnālistam un latviešu draugam es minēju par trīsdesmito gadu “Kēnigsbergas lasījumiem”, kas tika veltīti tautu etnogrāfijas jautājumiem. Vācietis kļuva pavisam nervozs un atgādināja, ka mūsdienu Vācijā neesot pieņemts lietot šo toponīmu, jo tagad pilsētu saucot par Kaļiņingradu. Dīvaina nostāja, jo “Kēnigsbergas lasījumi” nav politisks jēdziens, tam sakars ar zinātnisku konferenču tradīciju. Bet — katrai nācijai savi kompleksi.
Liekot eksāmenu, mums ar profesoru izraisījās diskusija. Būdams uzticīgs savai kritiķa iedabai, es pārāk aizrautīgi noliku Fīrekera un Manceļa aplamo latviešu valodu, ko es uzlūkoju par galīgi kroplu un latviešu dzīvajai valodai neatbilstošu. Savukārt Ķeniņš man aizrādīja, ka tolaik tāds dzejas valodas līmenis bijis visā Eiropā, arī paši vācieši savā literatūrā nebija tikuši nekur tālāk. Tomēr es tik viegli nepadevos, tāpēc šāvu vaļā savu galveno argumentu:
— Bet mūsu daiļskanīgās tautasdziesmas…
— Ak, jaunais cilvēk! Karsta ir jūsu sirds.
Ar to eksaminēšana beidzās. Profesors paņēma manu atzīmju grāmatiņu un ierakstīja: “Teicami”.
Tikai pēc vairākiem gadiem es uzzināju par šādas vēlības zemtekstiem. Tolaik par dažu studentu biedu tika uzlūkots jaunais valodnieks Jānis Rozenbergs, pie kura diezgan sarežģīti bija saņemt ieskaiti pat visai attapīgiem studentiem. Retāk viņš savu bardzību izrādīja eksāmenos, jo tādā gadījumā tiktu apdraudēta studenta stipendija, toties ieskaites varēja likt atkārtoti. Atceros, kā manā klātbūtnē no telpas tika izraidītas vairākas meitenes, kuras teikumu definēja šādi: “Teikums ir vārdu kopa vai atsevišķs vārds, kas izsaka nobeigtu domu.” Es nekādā ziņā nebiju starp labākajiem gramatikas zinātājiem, bet, vērojot pārējo nelaimes putnu neveiksmi, es attapu, ka meitenes aizmirsušas vienu vārdiņu: “..kas izsaka relatīvi nobeigtu domu.” Tā kā es teikuma definīciju noskaitīju precīzi, ieskaiti saņēmu pirmajā piegājienā.
Kaut ko tādu bija nojautis arī profesors Ķeniņš, tāpēc izdevīgā brīdī uzrunāja Rozenbergu:
— Jaunais kolēģi! Kad jūs studentam liekat atzīmi, vispirms mēģiniet iztēloties, kas no tā jaunekļa izaugs nākotnē.
Tā nu laikam būs bijis, ka profesors ar teicamu atzīmi novērtējis nevis manas zināšanas, bet galvenokārt manas pasaules lāpītāja tendences.
Četri studiju gadi bija galā. Labi vai slikti pavadīti, bet kārtīga atvadu balle bija vajadzīga.
Turpmāk vēl.
