Norisēs un apkārtnē vairāk jāpievērš uzmanības gaišajam un priecīgajam. Šī ir viena no atziņām, kuras “Ziemeļlatvijai” nācās uzklausīt no iedzīvotājiem, vaicājot, kā viņi vērtē gadskārtējo Smiltenes Rudens gadatirgu.
Norisēs un apkārtnē vairāk jāpievērš uzmanības gaišajam un priecīgajam.
Šī ir viena no atziņām, kuras “Ziemeļlatvijai” nācās uzklausīt no iedzīvotājiem, vaicājot, kā viņi vērtē gadskārtējo Smiltenes Rudens gadatirgu. “Katru reizi man šķiet, ka šis būs pēdējais lielais tirgus, kuru organizēju. Paiet sestdiena, svētdiena, bet pirmdien — nomierinos,” tā īsumā savas izjūtas raksturo Smiltenes pilsētas gadatirgu un izbraukuma tirdzniecības vietas pārzine Marika Pētersone.
Viņa vērtē, ka šis kārtējo reizi Smiltenes pašvaldībai bijis viens no finansiāli izdevīgākajiem tirgiem. Tomēr, cik nervu un pacietību prasa tā norise, sapratīs tikai tas cilvēks, kuram kaut reizi ir nācies būt atbildīgam par līdzīga pasākuma organizēšanu. Cik pircēju un pārdevēju, tik viedokļu un prasību par notiekošo. Pārzinei jāieklausās arī to iedzīvotāju viedoklī, kuri uzskata, ka tirgus vispār nav nepieciešams. Piemēram, šajā sestdienā kāds centies pārliecināt, ka viņai jābūt atbildīgai arī par to, ka Kalna ielā kāds autovadītājs neatļautā vietā novietojis savu transportlīdzekli.
Nesen M. Pētersonei bijusi iespēja vērot līdzīgu pasākumu Berlīnē. Tur divas diennaktis bijušas slēgtas pilsētas centrālās ielas, un neviens tāpēc nav skaļi klaigājis vai pierādījis tiesības uz kādu ietves vai ceļa gabalu. “Tādos brīžos acīs sariešas asaras. Vai tad man vienīgajai šo tirgu vajag?” sarūgtināta smilteniete. Viņa nesaprot, kāpēc cilvēki pāris reižu gadā nevarētu dažas stundas pieciest neērtības, jo kuplais pircēju skaits pierāda, ka tirgus viņiem ir nepieciešams.
Iepriekšējā nedēļā “Ziemeļlatvija” vairākkārt uzklausīja iedzīvotāju izteikto neapmierinātību par tirdzinieku atstātajām zīmēm uz ietvju malām. Tirgus pārzine secina, ka šī kārtība tomēr ir labāka nekā iepriekš, kad tirgotāji Smiltenē ieradās jau nedēļas sākumā, novietoja ielu malās automašīnas un gaidīja sestdienu. Tagad šis process kļuvis vairāk kontrolējams. Taču bez starpgadījumiem neiztikt, jo nav reti gadījumi, kad tirdzinieki ignorē kolēģu atstātās zīmes. Neievēroti paliek arī norādījumi, ka tirdzniecības vietas nedrīkst ierīkot priekšā dzīvojamo māju iebrauktuvēm.
“Tirgus dienu vajag uztvert kā svētkus visai ģimenei. Pēc tirgus apmeklējuma var kopīgi pārspriest, kas nopirkts,” iesaka kāda smilteniete. Arī “Ziemeļlatvija” pārliecinājās, ka Baznīcas laukumā varēja sastapt daudzas ģimenes, kas līdztekus tirgus apmeklējumam devās uz vēlēšanu iecirkni, lai nodotu savas balsis par jaunajiem deputātiem. Cilvēki izteica gandarījumu, ka šos abus pasākumus var apvienot.
Lai gan noorganizēt un sekot līdzi kārtībai tirgū nav viegls uzdevums, M. Pētersone sola, ka lielais Pavasara gadatirgus Smiltenē noteikti būs, jo to, kuriem tas ir nepieciešams, noteikti ir vairāk nekā skeptiķu.
