Igaunijas neatkarības 106. gadadienā biju Tallinā. Bija aizkustinoši redzēt patriotiskas izpausmes igauņos un sajust svētku gaisotni. Man šķita, ka viņi daudz vairāk izpaužas valsts simbolikas izmantošanā. Bez karodziņiem, piespraudēm, dīvaini, bet cepures Igaunijas karoga krāsā bija tas, kas visvairāk krita acīs. Mani draugi stāstīja, ka neatņemama svētku sastāvdaļa ir prezidenta pieņemšanas skatīšanās TV. Tad tiek nopētīta uzaicinātā publika, vērtēti tērpi, baudīts koncerts.
Ārā gāza kā ar spaini, tāpēc nolēmām vakarā vairs neiet uz vecpilsētu, bet arī paskatīties televīziju. Domājām – igauniski nesapratīsim, bet nekas. Liels, patiešām liels bija mans pārsteigums, ka Igaunijas TV raidīja svētku pasākumu ne tikai igauniski, bet paralēli citā kanālā – krievu valodā. Studijā notika sarunas ar pazīstamiem cilvēkiem, bija pieslēgšanās teātrim, kur prezidents stundām sarokojās ar uzaicinātām personām, pa starpai bija muzikāli priekšnesumi.
Kaut kā man grūti iztēloties, ka Latvijas dzimšanas dienas svinībās mūsu TV dziedātu krievu valodā. Bet, jā, Igaunijas TV tas tā bija. Sēdēju un domāju par cittautiešu integrācijas politiku un to, kā iet ar šo pie mums. Skatoties TV translāciju, man radās sajūta, ka tie krievu cilvēki, kuri tika intervēti – sportisti, mākslinieki, jaunieši, arī bērni ‒, tiešām šos svētkus svin no sirds. Draugi saka, ka, protams, arī Igaunijā ir tādi, kas te dzīvo, bet nemāk igauņu valodu, atbalsta Putinu, taču tie laikam svētku reizē no savas alas (mājas) ārā nenāk un TV viņus nerāda.
Nenoliedzami, arī Latvijā, ir krievu tautības cilvēki, kuri mīl Latviju, māk latviešu valodu un ciena latviešu tautu, taču tas daudzums, kas tā nedomā, kas griež zobus un, būsim godīgi, ienīst latviešus, ir biedējošs, un mēs zinām, ka tas tā ir. Nesen reģionu mediji bija aicināti pie prezidenta. Tik neforši bija dzirdēt kolēģes no Latgales teikto, ka viņai vairs nav spēka izturēt un viņa grib bēgt no Latgales uz kādu latviskāku novadu. “Ja vien jūs dzirdētu, ko ikdienā runā mani kaimiņi, kā lamā Latviju un gaida krievu pasauli, var sajukt prātā, un izmainīt šo cilvēku domāšanu nevar,” atzīst kolēģe. Jā, var jau teikt, Krievijas propagandas upuri, skatās viņu TV un tam visam tic, bet, kāpēc tas tā ir. Kur ir mūsu TV? Patīk vai ne, bet tās ir mūsu nepareizās integrācijas politikas sekas. “Sajukt prātā” var arī latviskā novadā dzīvojot, no internetvidē kultivētās sliktās Latvijas tēla, kur toni uzdod algotā troļļu armija, kas pie katra ieraksta piekomentē ko sliktu, provokatīvu vai klaji nepatiesu un pa vidu – daži mūsu pašu bāleliņi, kas redz tikai un vienīgi slikto, zākājoties pa labi un kreisi un patiesībā ir troļļu armijas labākais atbalsts. Mēs runājam par informatīvo karu, kiberuzbrukumiem un pat neapjēdzam, ka kļūstam par tā karavīriem pretējā nometnē. Trolli no cilvēka atšķirt kļūst arvien grūtāk, jo viņiem jau ir cilvēka vārds, cilvēka foto, un vai ikdienā mēs pētām, kurš komentāru rakstījis? Izlasām, un viss, ļaunā doma kā sēkla iesēta. Katrā valstī ir labās un ne tik labās lietas, bet konstruktīva kritika vai problēmu apspriešana un savas valsts nolikšana ir divas dažādas lietas. Tāpēc vajadzētu padomāt, kam kalpo tie, kas nemitīgi kultivē neapmierinātību ar valsti.
Reklāma