Pie Vijas upes ietekas, kur atrodas Kankarīšu smilšakmens iezis, ir iekoptas vienas no skaistākajām pagasta mājām — «Kankarīši». Tajās saimnieko Lonija Kurpniece un Andris Sulainis.
Pie Vijas upes ietekas, kur atrodas Kankarīšu smilšakmens iezis, ir iekoptas vienas no skaistākajām pagasta mājām — “Kankarīši”. Tajās saimnieko Lonija Kurpniece un Andris Sulainis. Saimniece dārzā strādā katru dienu, izņemot pāris mēnešu atvaļinājumu ziemas vidū.
“Klusā vasaras vakarā, kad dārzs ir sakopts un migla kāpj augšup, paņemu vijoli un uzspēlēju savām puķēm. Tā ir mana atgriešanās mūzikas pasaulē. Tēvs ļoti vēlējās, lai pabeidzu mūzikas skolu, un jāatzīst, ka to arī izdarīju, tiesa, ne bez sarežģījumiem un piespiešanas,” atzīstas Lonija.
Saimniece bilst, ka dārzs ievērojami krāšņāk izskatījās pirms pāris mēnešiem. “Patiesībā mēs dzīvojam unikālā vietā. Dažkārt tā pati pasaka priekšā, kas darāms, lai šī vide kļūtu aizvien skaistāka. Tradicionālo puķu podu vietā cenšamies izmantot celmus un citas dabas piedāvātās formas,” stāsta saimniece.
Tikpat spoži kā tālajā Lasvegasā
Lonija ar mīlestību un lepnumu izrāda dārza košākās vietas. Piemēram, lapegle tiek apcirpta divas reizes gadā un pušķota Ziemassvētkos. “Šajos svētkos māja ir vienos rotājumos un izskatās ne sliktāk kā uguņainā Lasvegasa Amerikā. To varu apgalvot bez lielīšanās. Tie, kas šo skatu meža vidū ir redzējuši, allaž brīnās. Rotāti tiek pat visi apkārtnes krūmi,” smaida saimniece.
Mūsu saruna par dārzu notika Zaķīšu pirtiņā — visnotaļ modernā koka celtnē ar pārdomātu interjeru un gana plašām telpām. Turpat blakus ir saglabājusies daļa no svētbirzs ar ļoti veciem kokiem. Divu bērzu zari ir sakrustojušies tā, ka ērti iekārt šūpoles. Tajās bērnībā šūpojusies Lonija, bet tagad to dara viņas mazbērni. Pie birzs ir aizvēsturiska rija, kura uzcelta bez naglām. Zaķīšu pirtiņa un svētbirzs nav “Kankarīšu” īpašumā, bet atrodas kaimiņu “Aiviju” teritorijā. Šo māju saimnieks ir Lonijas “saimnieks” Andris Sulainis. “Tā kā mēs šeptējamies un dārzu aprūpējam kopā, tad arī pirtiņā mazgājamies kopā. Runājot par dārzu, man jāsaka skaidri un gaiši — tas ir Lonijas un Andra dārzs. Ja man nebūtu tāda atbalsta no Andra, viss izskatītos citādi. Viņš itin nemanāmi bez kavēšanās sarūpē visu nepieciešamo. Man pietiek tikai ieminēties, un viss uzrodas kā uz burvja mājienu. Arī dažādi praktiskie darbi, piemēram, pļaušana ir Andra ziņā. Gluži pašdarbnieki un pilnīgi diletanti gan neesam, jo mums abiem ir dārza sertifikāts,” padižojas L. Kurpniece.
Mājas bija paredzētas nojaukšanai
Gauja un Vija darbojas pēc savienoto trauku principa. Tiklīdz Gaujā ūdens līmenis nokrītas, tas pats notiek arī Vijā. Šovasar mazajā upītē ūdens vispār nesakustējās. Abas upes ir pamatīgi izmainījušas gultni un neatbilst kartē uzrādītajai situācijai. Pavasarī, kad vērojams augsts ūdens līmenis, Vijas stāvie krasti tiek plucināti un pārbīdās aizvien tuvāk dzīvojamajai ēkai. “Kankarīši” atrodas Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidū. Smilšakmens iezis ir vienīgais šajā ainavu apvidū. Cilvēku saimnieciskā darbība šajā vietā ir aizliegta.
L. Kurpniece piedzima 1950. gadā nevis kādā slimnīcas palātā, bet tieši “Kankarīšos”. Tās ir viņas tēva mājas. Vecāki — Baškīrijas latvieši — tās ieguva pēc atgriešanās Latvijā. Tās bija paredzētas nojaukšanai un tika nopirktas par malkas cenu. Lai gan skats bijis patiešām briesmīgs, Lonijas vecāki tās izvēlējušies skaistās apkārtnes dēļ.
Pienāca brīdis, kad tēvs bija jāpavada uz mūža dusu un arī mātei vajadzēja palīdzību. Iespējas bija divas — ņemt viņu pie sevis Valkas dzīvoklī vai pārcelties uz dzīvi Vijciemā. Lonija izvēlējās otro un nekad to nav nožēlojusi. Viņas māte Tamāra, kuru ikdienā ģimenē sauc par Māti Karalieni, allaž uzrauga dārza darbus. “Viņa mums dod gan norādījumus, kas padarāms, gan pieņem paveikto. Arī vecāki savulaik šo dārzu rūpīgi kopa, tomēr jāatzīst, ka esam gājuši soli tālāk, un tā arī tam jābūt,” pārliecināta Lonija. Viņa dārza uzturēšanai var atlicināt ievērojami vairāk laika nekā savulaik vecāki, turklāt uzskata, ka dzīvot ekoloģiski tīrā vidē ir perspektīvāk. Arī morālais pienākums pret vecāku mājām liek piedalīties to sakopšanā. Redzot, cik priecīga un smaidīga viņa ir stāstot par sevi, var secināt, ka viss ir kārtībā. Ikdienā L. Kurpniece iztiku pelna kā reklāmas nodaļas speciāliste “Latvijas Avīzē” un smej, ka “Kankarīši” ir šīs avīzes ziedošais birojs.
Mājas apbrīno ārzemju ūdenstūristi
Lonija pamatīgi pēta savu māju un to apkārtnes vēsturi. Ziemas mēnešos viņa nereti ir sastopama arhīvos studējam dažādus materiālus. Pavisam nejauši Lonija secinājusi, ka senos laikos mājās dzīvojuši podnieki un darinājuši dažādus traukus. Trauku šķēpeles liecina, ka tie ir bijuši ļoti augstvērtīgi priekšmeti ar īpaši izturīgu glazūru. Tām ir vismaz 200 gadu. Interesanti, ka rokot ir atrastas arī porcelāna lauskas. Apkārtnes cilvēki nav dzīvojuši nabadzīgi. Gar Vijas sākšanās vietu Gaujā gāja senie tirdzniecības ceļi. Igaunīši bāleliņi un citi sirotāji ar laivām izmantoja katru izdevību, lai gūtu kādu laupījumu. Viņu ceļš veda arī uz pilskalnu. Dažreiz atkāpšanās notika tādā steigā, ka daļa salaupītā saplīsa un gāja bojā. Tā varēja notikt arī ar porcelāna traukiem.
L. Kurpniece nav dzirdējusi, ka pagastā notiek konkursi par skaistāk sakopto māju, taču pagasta centrs ir kļuvis pievilcīgāks. Cilvēki cenšas, bet ne jau katram ir iespējas. Viņa pieļauj, ka konkurss varētu būt rosinošs apstāklis sakārtot māju apkārtni. “Kankarīšus” ir apbrīnojuši ārzemju ūdenstūristi, kuri mājās cenšas nopirkt dārzeņus, pienu vai palūgt ūdeni. “Esam Gaujmalas vizītkarte. Rietumvalstīs katrs savu dārzu cenšas uztaisīt labāku nekā kaimiņam, bet mums ne ar vienu nav jākonkurē. Jo īpaši pārsteigta bija kāda zviedru grupa, kura te ieradās tieši vasaras vidū,” atceras Lonija.
Visskumjāk viņai ir rudenī, kad kādu rītu jāierauga nenovēršamais — viss ir nosalis, neraugoties uz saimnieces pūlēm saglābt, kas glābjams, un nosedzot puķes. L. Kurpniece šīs izjūtas salīdzina ar tām, kas cilvēkam varētu būt, kad ir pilnīgi izputējis. Tomēr nākamā gada janvāra beigās atkal sākas plānošana un domas par to, kādi augi kurā vietā varētu priecēt mājas iemītnieku un negaidītu skatītāju sirdis.
