Svētdienas vakars. Lai arī brīvdienas krietni pabojāja lietus, tas nespēja aizbaidīt pavasarīgo noskaņu, kas valda visapkārt dabā.
Svētdienas vakars. Lai arī brīvdienas krietni pabojāja lietus, tas nespēja aizbaidīt pavasarīgo noskaņu, kas valda visapkārt dabā. Pilsētas steigā, pie automašīnas stūres sēdot un izvairoties no kārtējās bedres ielas segumā, tikai retumis iznāk pavērties apkārt un ievērot gadalaiku maiņu. Degvielas uzpildes stacijās cenu tablo cipari aug un plaukst kā sniegpulkstenītes pret sauli. Zinātāji apgalvo, ka tie esot tikai ziediņi. Kad plaukšana beigsies, daudziem savus transporta līdzekļus nāksies laist atvaļinājumā. Kaut kur tālu galvaspilsētā varas gaiteņu ierēdņi un tautas kalpi runā par vispārējā labklājības līmeņa paaugstināšanos. Bet tepat, tuvāk zemei, tauta grimst bezcerībā.
Svētdienas vakara ziņās televīzijas diktore stāsta, ka notikusi traģēdija. Viena no daudzajām. Tikai šoreiz gadījums tāds netipisks — savu desmit gadu neilgo dzīvi pārtraukt izlēmis kāds puisītis. Reportieris izvaicā vecomāti, skolotājus, klasesbiedrus, sociālo darbinieci. It kā iemesla šādam solim puikas ikdienā nav bijis. Tikai vēlāk tā starp citu tiek piebilsts, ka puikas mamma stipri mīl grādīgās dziras un par mazo vispār neinteresējas. Tēvs arī kaut kur… Par bērnu rūpējušies aizbildņi — vecvecāki. Mazais pēdējā savas dzīves dienā bijis ļoti kluss. Sižets beidzas, un operatora kamera rāda vecomāti, kura… šūpojas šūpolēs.
Cik bezjēdzīgām nāvēm jābūt, cik cilvēkiem jānodzeras, lai kāds censtos saprast, ka ekonomiskā augšupeja skar tikai nelielu tautas daļu, un tā noteikti nedzīvo laukos. Lauku turīgākie zemnieki strādā no gaismas līdz gaismai, bet vai viņus tāpēc var dēvēt par bagātniekiem? Vai, priecājoties par viena cilvēka apņēmīgu darbotiesgribu, drīkst neredzēt desmit citus, kuri dienu no dienas pavada, meklējot kārtējo krutkas devu? Kāds varbūt teiks, ka tā ir slimība un beigu beigās viņi paši ir vainīgi. Varbūt, bet lielākajai daļai no viņiem ir bērni, kuri nav vainīgi, ka laisti pasaulē.
Pavasaris plaucē pumpurus un ziedus. Daba uzplaukst, cilvēki — tāpat. Un ja nu atkal kādai mazai dvēselītei tā salst, ka roka sniedzas pēc liktenīgās cilpas? Skarbi, bet tāda nu ir dzīve…
