Pavasarī kā jau pavasarī – putni dzied kā negudri, cilvēki ielās redzami smaidīgāki un krāsaināki. Pati daba piespiež mosties no ziemas miega, aicina doties pastaigās un izbaudīt pārmaiņas. Tik tiešām pēc darbadienas birojā tā vien gribas izlocīt kājas un izvēdināt plaušas mežā, tāpēc pagājušonedēļ devos uz pazīstamo meža ieloku pie Zāģezera. Savā naivumā cerēju tur atrast kādu zilo vizbulīti, bet diemžēl atradu vien negatīvas emocijas. Pērn novembra beigās vēl staigāju pa savu meža ieloku un drusku “bubināju”, ka kāds mežmalā bija izbēris veselu kravu ar puspuvušiem āboliem. Iespējams, ar labām domām, lai stirniņām būtu ko uzgrauzt. Taču, ak vai, visu ziemu āboli tā arī puvuši tālāk un tagad tur redzama brūnu zaņķu kaudze. Taču vislielāko sašutumu radīja tas, ka pie paša ezera, kur makšķerēšanas sezonā manīti daudzi šī vaļasprieka cienītāji, ir izveidojusies tik liela mēslu kaudze, kas bez mazliek domāt, ka te katru dienu kāds dzīvo. Turpat gandrīz pa visu mežmalu mētājas arī tukšas alkohola pudeles un citas drazas, kas liecina, ka šo vietu iecienījuši kārtīgi tusētāji, kas šo lietu piekopj brīvā dabā, slēpjoties no citu acīm. Manis pēc, lai izklaidējas, bet ne jau uzvedas kā cūkas. Valcēniešus tik tiešām var mazliet apskaust, ka pie pašas pilsētas savu zilo ūdeņu aci zibina Zāģezers, bet man reizēm šķiet, ka mēs paši to nespējam novērtēt. Ja spētu, neatļautos tiešā vārda nozīmē piesmiet šo dabas dāvāto brīnumu. Un atkal, skaļiem patriotiskiem saukļiem skanot, cilvēki 26. aprīlī notiekošajā Vislatvijas Lielajā talkā vāks citu sašmucētās vietas. Tāpēc man reizēm trūkst argumentu tiem, kuri kategoriski atsakās vākt citu mēslus.
