Atskan šāvieni, un zālienā pie Blomes kultūras nama skrējienā saļimst vīrietis. Cietušajam ir galvas trauma, asinis nosmērējušas apģērbu, viņš vaid, bet ir pie samaņas.
Atskan šāvieni, un zālienā pie Blomes kultūras nama skrējienā saļimst vīrietis. Cietušajam ir galvas trauma, asinis nosmērējušas apģērbu, viņš vaid, bet ir pie samaņas. Palīdzība jau ir ceļā…
Tā ir tikai viena epizode, par kuras aculiecinieku varēja kļūt ikviens blomēnietis vai nejauši pagastā ieradies cilvēks. Nezinātājam noteikti nedaudz biedējoša šķita bruņotu karavīru klātbūtne pie pagasta pašvaldības, pamatskolas, kultūras nama ēkas un citviet apkārtnē. Ik pa laikam atskanēja šāvieni, karavīri sazinājās ar rācijas palīdzību, pa ceļiem braukāja armijas transportlīdzekļi. Tas viss notika gan gaišā diennakts laikā, gan arī tumsas piesegā.
Vakar tieši pusdienlaikā pie pamatskolas nolaidās helikopters, karavīri sakāpa tajā, un skolasbērnu apbrīnas skatienu pavadīti, aizlidoja.
“Kājas dreb, sajūtas nav īpaši labas,” tā pirmājā dienā atbildēja ne viena vien pagasta centrā uzrunāta blomēniete. Arī vīri visu notiekošo vēroja ar interesi, bet viņu emocijas nebija tik izteiktas. Tomēr vispārsteigtākie izskatījās tie cilvēki, kuru ceļš nejauši veda cauri Blomei. Samulsuši bija arī šoferi, kuri piegādāja preces ciemata veikalam.
Aktivitātes, kas ierastajā pagasta ikdienā ienesa nelielu spriedzi, bija Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas kursi. Divi karavīru apmācības kursi — kājnieku nodaļas komandieru un kājnieku vada seržantu — skolā norisinās jau kopš 14. augusta.
Blomē notika kursu taktiskais vingrinājums. Vingrinājuma leģendā karavīri bija ieradušies, lai aizsargātu vietējos iedzīvotājus no radikāliem grupējumiem. “Šādās mācībās iegūtā prakse karavīriem palīdzēs dažādās misijās,” paskaidro apmācību vadītājs virsleitnants Nauris Svika. Kāpēc mācības notika tieši Blomē? “Blome ir mans dzimtais pagasts. Tāpēc šādas apmācības bija vieglāk rīkot šeit, nevis vietā, kur mani nepazīst. Es uzticos šiem cilvēkiem un ceru, ka viņi uzticas arī man,” vērtē N. Svika. Vaicāts, vai blomēnieši viņu pazīt šādā ekipējumā, virsleitnants secina, ka reti ir kāds, kas viņu šeit nepazītu. Pagasts nav liels.
“Ziemeļlatvija” karavīru rindās sastapa arī smiltenieti Jāni Medni. Jānis savulaik līdz 9. klasei mācījās Smiltenes ģimnāzijā, bet vēlāk — 29. arodvidusskolā. Pēc tam sekoja obligātais dienests, kur viņš sapratis, ka vēlas turpināt militāro karjeru. “Katra sevi cienoša puiša pienākums ir aizstāvēt savu valsti, un dienēt armijā ir cienījams darbs,” smiltenietis atbild, vaicāts, kāpēc būtu jāizvēlas karavīra profesija. Protams, ka ir savi kritēriji, jābūt fiziskajai sagatavotībai, tāpēc potenciālajiem karavīriem jāsāk gatavoties jau pamatskolas vecumā. “Labi jāmācās. Jābūt ne vien vidējai izglītībai, bet jāprot arī domāt ar galvu un izvērtēt situācijas,” iesaka Jānis.
To, ka Blomē notiekošās mācības visaizraujošākās šķita tieši skolas bērniem, nevarēja nepamanīt. Tiklīdz karavīri veica kārtējo operāciju, no logiem tai sekoja zinātkāru acu skatieni. Kāda skolotāja pat pajokojusi, ka skolai ir radušies zaudējumi. Atskanot šāvieniem, visi tik sparīgi metušies skatīties, ka apgāzta vāze un ūdens sabojājis mācību materiālus. Tomēr nevar noliegt, ka šīs nepilnās divas dienas skolēnu patriotiskajā audzināšanā deva daudz vairāk nekā stundām ilga nopietna skaitļu un faktu pārrunāšana. Iespēju aprunāties ar īstiem karavīriem, paturēt rokās kaujas ieroci vai pacilāt ekipējuma somu izmantoja ikviens, kuram bija šāda izdevība.
Otrajā dienā blomēnieši atzina, ka pieraduši pie ciemiņiem un gluži vai žēl, ka viņi dodas prom. Par to liecināja arī kuplais pavadītāju pulciņš, kas noraudzījās, kā debesīs paceļas helikopters.
