* * *
Nesaplēs manus spārnus, Neprāti vējš! Tie ir tik trausli un vāri. Nesaplēs, nesaplēs! Gribu es lidot pār pļavu, Kur ziedi kā zvaigznes mirdz. Nesaplēs! Spārni ir vienīgais, Kas man šai pasaulē ir.
Redzi, cik skaisti, cik samtaini, Cik lāsumaini tie viz? Saki, vējš-neprāti, vai Tev nenotrīs, Manī skatoties, straujā sirds? Pacel mani uz pleca Un pasaulei pāri nes! Tikai spārnus, Manus samtainos spārnus Pasaudzē. Nesaplēs!
* * *
Tā jau tas gadās – Gribas, lai visiem labi, Bet notiek kā notiek – Labi gribētais otram sāp, Un no dvēseles dzīlēm, No dziļākiem sirdskambariem Asaru rūgtums Ne lūgts, ne aicināts Augšup kāpj.
Un domās skan čuksti – Nekad vairs dzīvē, nemūžam!… Vairs nespraukšos tur, Kur vieta nav domāta man. Liekas, plecos uzkrauts Kaut kas smagāks par dzirnakmeni Un vislīksmākās dziesmas Skan gluži kā kapu zvans.
Tā jau tas gadās. Bet labi, ja blakus ir draugi, Kas atbalstu dod Un spārnus pie pleciem sien. Nāk palīgos arī laiks,Visu nostādot īstajās vietās, Un saproti pats – Tas bij’ mācību mirklis viens.
Tāpēc tagad Tu jūties Stiprāks, kā biji agrāk. Un tagad Tu zini, Ka spēj vēl daudz vairāk nest. Taču atmiņa reizēm Izrādās ļoti īsa – Gribas, kā labāk, Bet pretī plaukst vērmeles.
