87. turpinājums. Impulsīvais Pussars to nevarēja paciest un dusmu uzplūdā mūsu lektoru gandrīz izmeta koridorā.
87. turpinājums
Impulsīvais Pussars to nevarēja paciest un dusmu uzplūdā mūsu lektoru gandrīz izmeta koridorā. Bet tas bija nedaudz vēlāk. Toreiz, kad katedras sēdē izraudzījās darbus konkursam, es jutos Eihvaldam pat pateicīgs, jo nemaz nebiju noskaņots savu garadarbu kaut kā gludināt vai pārstrādāt. Bet gluži tukšā jau mūsu institūts nepalika, jo Viktors Hausmanis bija izstrādājis kaut ko patiesi zinātnisku. Lai taču tiek viņam tas gods! Un vai tad es nedomāju pareizi? Tieši tad taču sākās Hausmaņa gaita pretī akadēmiķa titulam.
Literatūras katedru tolaik vadīja bērnu literatūras speciāliste Lidija Dambrāne. Saukta nesaukta viņa ieradās Raiņa daiļradei veltītajā specseminārā, kur man vajadzēja nolasīt referātu par “Dagdas skiču burtnīcām”. Tā kā redzes dēļ man bija zināmas grūtības ar rakstītā teksta nolasīšanu, pasniedzēja piekrita, ka es sagatavošu tikai izvērstas tēzes, bet pašu referātu lasīšu no galvas. Daļu izraudzīto citātu zināju citēt pēc atmiņas, citi man bija pa rokai īpaši atzīmēti grāmatā. Neiznāca nemaz peļami, bet katedras vadītāja bija varen dusmīga, sauca mani par patvaļnieku un draudēja ar visādām nepatikšanām. Un sekoja arī. Bija atzīmēti visi mani lekciju kavējumi, un katedras sēdē tika pieprasīta mana atskaitīšanās. Kļuvu izaicinošs un pateicu, ka daudzas lekcijas mani garlaiko, tāpēc laiku izmantoju, lai Misiņa bibliotēkā studētu pirmavotus. Starp citu, pati Dambrāne tur mani bija vairākkārt redzējusi. Manu interesi bibliotēkā piesaistīja atslepeņotie Padomju Krievijas izdevumi, tur pirmoreiz vispār uzzināju, ka latviešiem ir tādi rakstnieki kā Linards Laicens, Roberts Eidemanis, Kārlis Pelēcis, Eduards Salenieks, ka Maskavā savulaik iznācis savdabīgs žurnāls “Celtne”. Šī latviski rakstītās literatūras daļa tolaik vēl nebija iekļauta augstskolu programmās, un mani tas kaitināja. Kā mācēju, tā protestēju. Tikai pēc gada, kad Hruščovs satricināja atklāto staļinistu bastionus, pamazītēm sākām saprast, kas noticis trīsdesmito gadu Krievijā ar latviešiem. Bet arī tad vēl daudzi pasniedzēji baidījās šai tēmai pieskarties, vienīgi filozofijas profesors Ernests Karpovics Staļina kulta jautājumos steidza mūsu smadzenes pēc iespējas ātrāk izvēdīt no nesenajiem murgiem. Tik nikni emocionālu profesoru Karpovicu es neatceros citreiz redzējis kā to vienu reizi, kad viņš, vienā rokā avīzi vicinādams, otrā lielo sarkano galdnieku zīmuli iežmiedzis, ar putām uz lūpām pauda savu svēto sašutumu par Staļina nedarbiem.
Bet līdz tam bija vēl jānodzīvo vesels gads, kaut gan zināms režīma atslābums bija jūtams tūlīt pēc Berijas novākšanas, tad arī kļuva iespējams ielūkoties agrāko “tautas ienaidnieku” literatūrā.
Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns, tāpēc bibliotēkā strādāju aizrautīgi. To visu es pilnīgi nekaunīgā kārtā pateicu katedras sēdē, vairums pasniedzēju klusēja, vienīgi kāds agrāk neredzēts sirms vīrs ar profesorisku bārdiņu sēdēja kaktiņā un uzmundrinoši smaidīja.
Turpmāk vēl.
