Caurā mucā beram

Teikšu godīgi, – ja es nebūtu žurnāliste un nestrādātu plašsaziņas līdzekļos, tad man būtu vienalga, cik liels šogad būs mana novada pašvaldības budžets un cik daudz naudas tajā atvēlēts katrai no pašvaldības funkcijām. Jo, ko tas man dotu, ja es šos skaitļus zinātu? Domāju, neko. Un arī ietekmēt, cik kam naudu dot, nevaru.

Neapgalvoju, ka šāda mana attieksme ir gluži pareiza, jo ikviens novada iedzīvotājs tieši vai netieši izjūt savas pašvaldības maka biezumu vai plānumu, – pat zīdaiņi, kurus ratiņos mammas stumj pa līdzenu vai varbūt bedrainu ielu, bērnudārznieki, skolēni un viņu vecāki, kultūras un sporta pasākumu apmeklētāji, autovadītāji un gājēji, pansionātu iemītnieki, pabalstu saņēmēji un tā tālāk un tā joprojām.

Un tāpēc nesen pat ne vairs kā žurnāliste, bet kā sava novada iedzīvotāja tomēr sāku ar tādu bažīgu noskaņojumu klausīties, ka 2024. gada budžeta ienākumu un izdevumu sabalansēšana teju visām Latvijas pašvaldībām ir ļoti smaga, arī manam Smiltenes novadam. Tiek apcirpts un nogriezts viss iespējamais, lai izbēgtu no budžeta deficīta. Attiecīgi samazinās iespējas novada attīstībai, cik nu tā ir vietvaras rokās. Un tas kopumā neizbēgami ietekmēs mūsu dzīves apstākļus novada pilsētās un pagastos.

Esot klāt Smiltenes novada pašvaldības komiteju sēdē, pati dzirdēju, cik skrupulozi deputāti izsijā katru sīkāko budžeta pozīciju, spriežot, no kādiem pirkumiem vai pakalpojumiem pašvaldība varētu atteikties. Nākamais, 2025. gads nebūs vieglāks, te pat vairs nevar pārmest pašvaldībām neapdomīgu saimniekošanu vai nesaprātīgu aizņemšanos, un valstij ir jāatrod veids, kā tām palīdzēt, komitejas sēdē uzsvēra Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Edgars Avotiņš.

Tad man ir jautājums, kas notiek Latvijā? Kur paliek cilvēku labā tērējamā valsts un pašvaldību nauda? Kāpēc tās ir tik maz? Jau 2023. gadā pašvaldības kā nerentablas citu pēc citas sāka slēgt mazās lauku skolas, šogad process turpinās, līdz ar to laukus arvien vairāk tuvinot reti apdzīvotām zemēm. Tur cilvēku jau tagad ir tik maz, ka, piemēram, “Latvijas Pastam” nav rentabli uzturēt savas pasta nodaļas. Tiek izvēlēts vieglākais ceļš slēgt un likvidēt tā vietā, lai ietu pretējā virzienā, proti, noturētu visu, kas jau ir, radītu jaunus pakalpojumus, labus ceļus, mājokļus un tā tālāk, lai cilvēki gribētu dzīvot pagastos un mazpilsētās, piemēram, to pašu mazo lauku skolu uzturēšanai izveidotu jaunu finansēšanas sistēmu no valsts mērķdotācijām.

Lūk, daži galvenie iemesli, kāpēc pašvaldībām šogad būs smagi budžeti: no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda ir mazāks valsts līdzdalības finansējums, samazinās iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājuma summa (sekas darbspējīgo iedzīvotāju skaita sarukumam Latvijā?), no 1. janvāra ir lielāka minimālā alga, strauji palielinātas pedagogu algas, un pirmsskolas izglītības iestādēs šis algu kāpums ir jānodrošina pašvaldībai no sava budžeta, izņemot piecgadīgo un sešgadīgo grupas. Pašvaldībām vairāk jāmaksā par Valsts kases aizdevumu procentu likmēm. Kaut kā prātā nāk paruna par bēršanu caurā mucā.