215. turpinājums. Vienīgais izņēmums mūsu vēsturē bijis brīvvalsts nodibināšana un nosargāšana 1918. un 1919. gadā.
215. turpinājums
Vienīgais izņēmums mūsu vēsturē bijis brīvvalsts nodibināšana un nosargāšana 1918. un 1919. gadā. Un šo divdesmit brīvvalsts gadu galvenā mācība ir tā, ka uz laiku laikiem tika pierādīts, uz ko spējīgs latviešu zemkopis, ja viņš var justies patiess savas zemes un tās radīto augļu saimnieks — bez kārtējo “atbrīvotāju” alkatīgās varas.
Ne jau daba vien tovasar gādāja par dāsno ražu. Tas bija manu vecāku darbs desmit iepriekšējo gadu garumā, kad būtībā mazauglīgā smilts zemīte tika iekopta līdz tādam līmenim, ka atdevei vienreiz bija jānāk. Ne jau rudzi un cita labība vien togad padevās, lielisku ražu briedēja arī lepnā ‘Vāles’ kartupeļu šķirne, un es nekad neticēšu, ka mūsdienās to nav iespējams atjaunināt, pielietojot meristēmu paņēmienu. Gadu vēlāk, kad daudzviet karadarbība traucēja novākt maizes labību, ziemā cilvēkus glāba šie zilie brīnumkartupeļi. Togad neredzēta bagātība bija gan zemenēm, gan citām ogām, bet dārza avenēm raža sasniedza tādus apmērus, ka visas kaimiņmāju sievas nāca lasīt. Manuprāt, pat liepas tovasar ziedēja sevišķi azartiski, un tas atsaucās arī uz medus guvumu.
Lai varētu nopļaut pusotra hektāra lielo rudzu lauku, tēvs sarunāja labības pļaujmašīnu no kaimiņiem. Vesels pulks talcinieku darbojās, lai, sekojot spārnotajam pļāvējam, varētu sasiet kūlīšus. Togad arī es dabūju locīties ar pilnu jaudu un jutos nedaudz pat lepns, ka tēvs man uzticēja statiņu sliešanu. Tas nebija ne grūti, ne sarežģīti, jo vajadzēja tikai sliet vienu otram iepretī pa divi kūlīši, raugoties, lai vārpas pēc iespējas blīvāk sakļautos. Desmit kūlīšu statiņā un vēl vienu cepurē. Ar laiku cepures iemācījos sasiet pats, jo sievietes šo darbu negribēja uzņemties. Parasti vajadzēja izvēlēties pašu nezāļaināko kopiņu, kādas parasti atradās tīruma malās, tad stiebru gali bija sevišķi rūpīgi jāpielīdzina, jāsagriež groda apsaites grīste. Arī apsiet cepuri bija jāprot: ja parasto kūlīti sēja pret vidu, tad micei stingru apžņaugu uzlika kādu sprīdi no salmu resgaļiem. Tad garos stiebrus vajadzēja pāršķirt uz visām pusēm kā lietussargu un pārmest statiņa vārpu galiem. Ja vieta likās stipri pakļauta vējiem, dažus salmus derēja īpaši atsiet, lai stiprāks pūtiens mices neaiznes pa gaisu. Man šis darbs bija īsti pa prātam varbūt arī tāpēc, ka pēc tam varēju priecāties par ainaviski izteiksmīgo skatu, jo ne jau velti tā laika gleznotāji mīlēja rudzu statiņus iekomponēt savos mākslas darbos. Kad sevi pieteica ražas laiks, tad pati raksturīgākā Latvijas ainavas sastāvdaļa bija šie zeltainas krāsas rudzu statiņi ar augusta baltmalainajiem mākoņiem pāri visai debesij. Statiņi bija ne tikai tā laika nepieciešamība, bet arī darba estētikas apliecinājums. Nav pasaulē vēl radītas tādas mašīnas un nav izstrādātas tādas tehnoloģijas, kas spētu tik ļoti ielīksmot cilvēka sirdi, kā tas notika, kad zemkopis noraudzījās uz tikko nopļautu rugaini. Ne sagurums plecos tad lieca augumu, ne aso rugāju skrāpējumi baso kāju stilbos tad sūrstēja, bet prieks un gandarījums mirdzēja acu skatienā.
Turīgākajiem kaimiņiem tolaik jau bija sabūvēti lieli labības šķūņi. Pirmais paraugs esot bijis “Iņķu” mājās pie lieliskā saimniekotāja Jirgena jeb Jurgena, jo dažkārt šo uzvārdu esmu redzējis rakstām ar vācisko umlautu — Jūrgens.
Turpmāk vēl
