* * *
Kad tek vissaldākās sulas, Kad pumpuri riešas un plīst, Kad putni dzied skaistākās dziesmas, Zāģē kokus. Baltas asinis šķīst. Bet vai kādu tas uztrauc? Un vai kādam par to sāp sirds? Nē! Nebūs lapu, kas rudenī jāgrābj! Nebūs zaru, kas vējā krīt!
Un nebūs vairs putnu dziesmu, Jo zaru, kur uzsēsties NAV. Vējš nežūžos šūpuļdziesmu, Jo koku… jo koku NAV. Un nebūs ēnas, kur tverties, Kad tveice pie zemes spiež. Kur paglābties pēkšņā lietū, Nebūs. Koks viens pēc otra Vienkārši nozāģēts.
Un pasaule kļūst ļoti tukša. Vēja skrējienam stājas nav. Saules staros viss iznīkst un sadeg… Toties lapas nav jāgrābsta! Un nav, kam piespiesties klātu, Kur skatienu pūtināt… Toties jānopļauj tikai zāle, Nē, kokus mums nevajag!
Bet man vajag! Gan kokus, gan putnus, Gan lapas, kas vējā dej. Man vajag skanīgas dziesmas, Kas skan pāri pasaulei. Man vajag zaļumu košu, Par ko priecājas skatiens un sirds. Man vajag pasauli tādu, Kurā cilvēki kokiem TIC!
