86. turpinājums. Padomju audzināšanas sistēmai bija gan pozitīvās, gan negatīvās puses.
86. turpinājums
***
Padomju audzināšanas sistēmai bija gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Katrā ziņā mūsu institūtā par īpaši slavējamu tradīciju varēja uzlūkot pasniedzēju vēlmi studentos ieaudzināt prasmi diskutēt, un ideoloģiskajiem ierobežojumiem tur maza nozīme. Ja cilvēks gribēja diskutēt, tad viņš to varēja darīt par jebkuru tēmu, nereti praktizējot pat demagoģiju, jo arī demagoģiju jāprot atspēkot. Ja kādā seminārā vai kolokvijā izraisījās dedzīgi strīdi, tad pasniedzēji gandrīz staroja svētlaimē. Šai praksei tomēr bija sava negatīvā puse, jo mēs nereti speciāli izraisījām ķīviņus, lai noslēptu, ka neesam nodarbībai sagatavojušies. Pats veiklākais strīdnieks mums bija Voldemārs Marcinkevičs, kurš vēlāk kļuva par vienu no Latvijas vadošajiem defektologiem. Viņa pasviesto strīdus ābolu parasti uztvēru es, lai ierosinātu jautājumu it kā aplūkot no cita aspekta, reizēm mums pievienojās arī Romāns Pussars vai kāda no meitenēm. Tādā veidā mēs nereti marksisma priekšmetos dabūjām ieskaites, nevienu no obligātajiem Ļeņina darbiem neizlasījuši. Bija gadījumi, kad meitenes mūs speciāli lūdza izprovocēt savstarpēju cīkstēšanos, un tad mēs ar Valdi pat iepriekš saskaņojām taktiku.
Tā veidojās pārliecība — lai pierādītu taisnību, ne vienmēr ir nepieciešams, lai tev patiešām būtu taisnība. Man liekas, ka vairums profesionālo literatūras kritiķu šo patiesību ir labi ielāgojuši.
Mana kāre uz diskusijām izpaudās arī ārpus obligātajām nodarbībām. Reizēm bāzu savu degunu vietā un nevietā, un šo manu uzdrīkstēšanos bija ievērojis Jānis Upītis, jaunāko laiku literatūras pasniedzējs. Upītis bija augstas kultūras cilvēks, kaut lekcijās nedaudz pasauss, jo mēdza stipri pieturēties pie uzrakstītā teksta. Viņš laikam bija pāris reižu noklausījies, kā es diskutēju institūta jauno autoru pulciņā, tāpēc eksāmenā gandrīz neko neprasīja. Man vajadzēja stāstīt par Valda Luksa dzejoļu krājumu “Kara krūze”, uz vispārējā poētikas līmeņa tā bija laba dzeja, ko tiku pārlasījis vairākkārt. Tomēr nopietnai analīzei nebiju gatavs, lai to darītu, vajadzēja ieskatīties pašā grāmatiņā, bet Upītis tikai nosmēja par tik veiksmīgi izvilktu biļeti un ierakstīja teicamu vērtējumu.
Turpmāk vēl.
Sarežģījumi gadījās ar kursa darbu, kurā Viļa Lāča romānu “Pazudusī dzimtene” biju pieskaitījis piedzīvojumu literatūras žanram. Pasniedzēja ļoti baidījās no politiski slidenām tēmām, tāpēc centās mani atrunāt no šādām pārdrošībām:
— Padomājiet taču — tas ir Vilis Lācis! Kā mēs viņu drīkstam pieskaitīt gandrīz sēnalu literatūras sacerētājiem?
Es tomēr iecirtos, tāpēc papildināju savu kursadarbu ar veselu nodaļu, kurā centos pierādīt, kas ir piedzīvojumu žanrs literatūrā. Beidzot izrādījās, ka tieši šis savrupais pētījums ir pats vērtīgākais manā darbā. Tas bija pirmais gadījums, kad es sevī jutu reālus kritiķa dotumus, kaut vispār grāmatu “tārpošana” neatbilst manam temperamentam un interesēm.
Manu kursadarbu gribēja pat izvirzīt kaut kādam zinātnisko darbu konkursam, un vienīgi Vilnis Eihvalds tam nepiekrita, jo, viņš teica, saturs ar formu neesot analizēti kopsakarā. Šī tēma tolaik bija burtiski apsēdusi jauno pasniedzēju, kaut pats nekādu kopanalīzes paraugu nespēja nodemonstrēt. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr viņš auditorijā ienāca manāmi iešņabojis un gauži ākstīgā manierē centās analizēt dzejoļa satura un formas vienotību.
