Literāte Māra Zālīte, viesojoties Kārķu pagastā, paspēja parunāties ar vietējiem izsūtītajiem, pastāstīja par savas ģimenes skaudrās dzīves pilnajiem notikumiem un iepazīstināja ar savu pirmo uzrakstīto romānu “Pieci pirksti”. Viņa dalījās arī pārdomās par skarbo politisko situāciju pašlaik, kad pašā Eiropas vidū viena agresīva valsts atļaujas okupēt kaimiņvalsts teritoriju.
Noziegumus joprojām neatzīstMāras vecākus, brāli un vecomāti izsūtīja 1941. gada 14. jūlijā. Vecotēvu nošķīra un viņš gāja bojā Vjatlaga nometnē 1942. gada februārī, pludinot baļķus upē. Šis ir tipisks gadījums. Ģimene to uzzināja tikai 1988. gadā tautas Atmodas laikā, kad laikraksts “Literatūra un Māksla” publicēja daktera Alkšņa uz marles saitēm rakstītos mirušo latviešu vārdus. Tā arī tapa zināms vectēva liktenis. No ģimenes izsūtīja arī vectēva tēvu, kuram bija jau pāri 70. Neraugoties uz to viņu izsūtīja tāpēc, ka bija aizsargu priekšnieks un pagasta vecākais. “Bieži uzdodam jautājumu – kāpēc? Netaisnība liek kliegt šo vārdu. Un tomēr, mums ir jābūt pietiekami gudriem, lai atbildētu uz šo jautājumu. Tāpēc, ka staļiniskā Krievija vēlējās atbrīvot dzīves telpu Baltijā un citās valstīs. Vēlējās, lai šeit notiktu ne tikai ekonomiskās un politiskās iekārtas maiņa, bet arī etniskā sastāva maiņa. Te ir atbilde uz šo jautājumu, kāpēc,” skaidro literāte.Tas bija necilvēcisks režīms. Šie noziegumi pret cilvēci joprojām nav pietiekami starptautiski analizēti un atzīti. Ja nacistu noziegumi ir nosodīti visā pasaulē un visi par to zina, tad Staļina laika noziegumi joprojām politiskajā vidē nav pielīdzināti fašismam, kas, protams ir liela netaisnība. Tāpēc mums joprojām dažkārt jātaisnojas, kālab Latvijā apspiežam krievus. Zinām taču, ka patiesībā tā nav. Faktiski to zina arī citi. “Mēs redzam arī šodien, cik neprātīga ir šī melu mašinērija, kas melnu uzdod par baltu un otrādi. Mūs uzskata, par agresoriem, fašistiem un vēl nezkādiem briesmoņiem. Tas ir vecs makiavellisks paņēmiens, kā samainīt lomām bendes un upurus. Tas ir noticis visus padomju laika gadus un pašlaik notiek atkal. Emocionālais izkliedziens, kāpēc un kā tas varēja notikt tomēr ar racionālu prātu tiek atbildēts,” uzskata M. Zālīte.
Lai pieredze mūs mācaViņa domā, ka 1941. gada deportācijas bija briesmīgāka, jo no izsūtītajiem dzīvi palika ļoti maz. No nāves nometnēm atgriezās maz vīriešu. Bija karalaiks, cilvēki mira badā. To grūti saprast, tomēr par to ir jārunā. 1949. gada izsūtījums bija šausminošs tajā ziņā, ka tika izsūtīti vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku. No tiem 58 procenti bija sievietes un 14 procenti – bērni vecumā līdz 10 gadiem. Septiņi procenti bija sirmgalvji. Tā bija neaizsargātu civiliedzīvotāju izsūtīšana no savas valsts, ļaunums, kas devis savus rezultātus. Diemžēl tas nav zudis, bet klejo apkārt kā melni dūmi un ik pa laikam vējš tos atkal iegriež mūspusē. Tāpēc ir nozīmīgi, lai šie notikumi nepaliek mūsu vectēvu un vecvectēvu ziņā, lai tie ir ikviena jauna latvieša prātā, sirdī, lai tā ir mūsu kopējās vēstures pieredze. Lai šī pieredze mūs nevis nomāc un liek tos uztvert ar sāpēs sažņaugtu sirdi, bet lai tā mūs māca, kā jārīkojas šodien, kas jādara šodien, lai nekad nekas tāds neatkārtotos.M. Zālīte teic, ka ikvienam upurim ir savs bende. Ne tikai politiķiem, bet katram no mums jādomā, kā varam turēties pretim tam, kas pašlaik notiek Ukrainā. Mēs savu vēsturi varam nest kā akmeni kaklā, bet varam arī daudz spēcīgāki, stingrāki un drosmīgāki būt savā pārliecībā, ka Latvijā nekas līdzīgs nevar un nedrīkst notikt.
Trīs gadi un visa dzīveGrāmata “Pieci pirksti” izauga lēnām. Literāte nešaubās, ka padomju laikā nevarēja uzrakstīt šādu romānu, un neviens tādu neizdotu. “Kopš sāku rakstīt pirmās rindas literatūrā, vienmēr esmu zinājusi, ka uzrakstīšu par Sibīriju. Tolaik nezināju, kādā veidā tas notiks. Šis brīdis ir pienācis, un patiesībā nav nemaz tik slikti, ka grāmata tapa tik vēlu, jo man ir vairāk literārās pieredzes, vairāk prāta un varbūt arī gudrības,” stāsta M. Zālīte. Viņa atzīst, ka grāmata ir rakstīta pēdējos trīs gadus un visu iepriekšējo dzīvi. Tas ir autobiogrāfisks romāns, kurā daudz kas ir no Māras, bet galvenā varone Laura ļauj uz lietām paskatīties brīvāk.Pieci pirksti ir Lauras māja ābelē. Vajadzība pēc tās radās, kad iekārojās izveidot savu štābu. Dārzā bija daudz vecu ābeļu, un vienai no stumbra nāca tieši pieci lielie zari – tie veidoja tādu kā sauju. Ierāpties nebija grūti, viens vecs spilvens bija trāpījies istabas augšā, no kura spalvas lidinājās. Laura domāja, ka tas ir ļoti labi, jo tad putni domās, ka viņa arī ir putns, un draudzēsies, neuzskatīs par svešinieci. Pieci pirksti nāk arī norādē – tu nedrīksti par Sibīriju nevienu vārdu runāt, tas tev jāzina kā pieci pirksti.Viņai patika ābelē. Tas bija kaut kas jauns. Un dārzā pilns ar ežiem. Tie nāca strīpām ar saviem bērniem, viņi Laurai bija galvenie rotaļu biedri, ar kuriem varēja ņemties, dresēt, audzināt un sarunāties. Meitenes pasaule bija pašpietiekama.MĀRA ZĀLĪTEDzimusi 1952. gadā Krasnojarskā izsūtīto ģimenē. 1956. gadā Zālītes ģimene atgriezusies vectēva mājās – Slampes “Kalna Ķivuļos” Latvijā. Mācījusies Murjāņu sporta vidusskolā, studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē (1970-1975). Publicējas kopš 1972. gada. Bijusi tehniskā sekretāre un referente Rakstnieku savienībā, dzejas konsultante rakstnieku savienībā un žurnāla “Liesma”, žurnāla “Karogs” galvenā redaktore (1989-2000), Latvijas Autoru apvienības prezidente (no 2000). Kopš Atmodas laika viena no lielākajām valsts kultūras dzīves autoritātēm. Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja (no 2002). Rakstījusi libretus mūzikliem un rokoperām. Saņēmusi daudz apbalvojumu Latvijā, Gruzijā un Vācijā.
Fragmeni no Māras Zālītes romāna “Pieci pirksti”Kad Laura piedzimaKad Laura piedzima, neviens viņu neturēja zirņu ziedos, lai augtu skaista.Kad Laura piedzima, neviens viņu netina galdautā, lai dzīve vienmēr būtu pie pilna galda.Kad Laura piedzima, neviens nesildīja ūdeni ar liepas malku.Kad Laura piedzima, neviens viņai nesmērēja medu uz lūpām, lai, lielai izaugušajai, būtu daudz brūtgānu.Kad Laura piedzima, ārā bija piecdesmit grādu sals.Kad Laura piedzima, viņa svēra nepilnus divus kilogramus.Kad Laura piedzima, viņa bija piedzimusi pirms laika.Mammai nebija piena krūtīs.Lai Mammai būtu piens krūtīs, vajadzēja teikt vārdus: nāk man pieniņš no Jelgavas, nāk man pieniņš no Liepājas, nāk man pieniņš no Rīgas, nāk man pieniņš no visiem ezeriem, nāk man pieniņš no visām upēm, no visiem avotiem, no malu malām!Kad Laura piedzima, neviens tādus vārdus neteica, jo pārāk tālu no Sibīrijas Barakas bija Jelgava, Liepāja un Rīga, pārāk tālu bija ezeri, upes un avoti.Mammas krūtis bija sausas.Kad Laura piedzima, viņai bija jāmirst.Kad Laura piedzima, viņa vēl nebija Laura.Tad atdzīvojās Baraka.Trīs lietuviešu sievas uzstāja, ka bērns nedrīkst mirt nekristīts, jo bez kristības neviens nevar ieiet Dieva valstībā, neviens nevar saņemt žēlastību un pestīšanu.Trīs lietuviešu sievas – Marija, Laima un Laura – sataisīja altāri, pušķojot to ar guļvietas salmiem un ciedru čiekuriem.Marija deva savu balto, izšūto blūzi, un tā bija altārsega.Laima deva savu gaišāko plošku, un tā bija kristību svece.Laura izkausēja sniegu bļodiņā, un tas bija svētītais ūdens.Es tevi kristu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
Vilciens Laura ir braukusi vilcienā visu savu dzīvi. Varbūt vēl ilgāk. Vilciens nav nekas labs. Drīzāk jau ļauns. Kā milzīgs pūķis no nāsīm tas izpūš savu niknumu. Briesmīgas dusmas uz visu pasauli pūķis pa brīdim izgāž kā šņācošu miglu.– Kas tas bija?Tētis domā, ka vilciens nolaiž tvaiku un ka Laurai arī nekaitētu. Kas? Drusku nolaist tvaiku. Laurai? Jā, tad mazāk dīdītos. Kā Tētis var salīdzināt viņu ar vilcienu, kā? Laura uzmet lūpu.Pūķis kauc, svilpj un rīstās, un mētā savu asti. Laura ar Mammu un Tēti brauc pašā vilciena astē. Tad nu pūķis viņus mētā kā vecus muļķus. Laurai nav ticības vilcienam, ne mazākās ticības. Varbūt tas vilciens ir traks. Varbūt vilcienam nav prāta nemaz. Kā lai cilvēks zina, uz kurieni tāds dulls dzelzsgabals viņus rauj? Cilvēks domā, ka uz Latviju, bet kā to var zināt? Kā var būt drošs?Vilciens neko nevar darīt pats uz savu galvu, Mamma mierina. Vilcienam jābrauc taisni pa sliedēm, ne pa labi, ne pa kreisi. Sliedes tur šito rumaku kā groži. Laura var būt mierīga, jo sliedes vilcienu ved taisni uz Latviju. Viena vīle un Ikšķīle! Tētis nosmejas. Laura negrib skaidrot visus svešos vārdus, kas nupat sarunāti. Citreiz viņa to darītu, bet pašlaik Laura nekādās runās neielaižas.Laura vairs nevar ilgāk ciest, vairs nevar izturēt! Nevar un negrib, un viss! Nevar ilgāk ciest nemitīgo kratīšanos un pārmiju klabēšanu, no kā Laurai ir slikta dūša un jāvemj. Negrib just akmeņogļu sīvo un metāla sājo dvaku. Negrib ciest citu cilvēku sviedrus un smirdošās kājas, kad tie noauj zābakus, lai atlaistos kupejas guļvietā. Daudziem zeķu vietā ir auti. Negrib šņabja un papirosu dvingu tamburos, negrib tēju bleķa tureklī, jo pēc dzeršanas drīz vien ir jāiet čurāt uz vilciena ateju. Laura vienmēr ir cietusies līdz pēdējam.
