Putins ar Krimas pievienošanu tik ļoti steidzās, ka viss process izskatījās pēc vāji režisēta farsa. Bet krievu sabiedrības pašapziņai tas ļoti glaimoja, un padomiska vēriena propagandas apstākļos visas pārējās pasaules reakcija netiek pamanīta. Ir tikai viens jautājums: cik ilgi turpināsies šāda eiforija? Jo jādzīvo būs reāla dzīve, kad cerību nepiepildīšanās izraisīs citas emocijas.Nespriedelēsim šoreiz, ko Putins darīs rīt un parīt. Tas šovinistiskais gars, kas pārņēmis miljonu prātus, aizvien vairāk Krievijas režīmu ļauj salīdzināt ar nacismu, nē, vairāk gan ar Musolīni tipa fašismu, ko kāds asprātis nodēvējis par veģetāriešu nacismu. Un vietā viena atgādne – arī Musolīni savulaik tauta dievināja kā patieso nācijas labdari, bet beigu galā tā pati tauta viņu pakāra aiz kājām.Eiropas Savienība par ekonomiskām sankcijām diezin vai varēs vienoties, un būtībā tādas būtu neproduktīvas līdz tam laikam, kamēr Kremlis panākumu reibonī nesadomā pilnībā ignorēt visu pasauli. Putins ļoti riskētu, ja censtos pēc Žirinovska ieteikuma ar spēku sadalīt Ukrainu. Ne Odesā, ne Harkovā vai Doņeckā dedzīgo krievu šovinistu nav nemaz tik daudz, turklāt jāsaprot, ka televīzijā bieži rādītie “Labējā sektora” radikālie kaujinieki pēc izcelsmes ir tieši no Ukrainas Austrumu apgabaliem. Ukrainas lielākā sāpe ir valdības nespēja uzlabot cilvēku dzīves apstākļus.Krievijas politiskā vadība strādā ar zināmu perspektīvu, proti, cenšas visās kaimiņvalstīs veidot piektās kolonnas. Jebkuram gadījumam. Viens no šādiem pasākumiem ir citu valstu iedzīvotāju uzņemšana Krievijas pilsonībā, izdalot attiecīgas pases. Var saprast Daugavpils tantukus, kas ar Krievijas pasi azotē cer saņemt pensiju jau no 55 gadu vecuma. Ja šo soli vērtējam no likumības viedokļa, tad skaidrs, ka Krievijas pilsoņiem gan Latvijā, gan Ukrainā jākārto uzturēšanās atļaujas. Un jāsaprot arī tas, ka cerētā bezvīzu robežas šķērsošana var izrādīties ar vienvirziena režīmu: aizbraukt vari, bet atgriezties nav vēlams.Šeit jāpiemin arī jautājums par uzturēšanās atļaujām tiem Krievijas pilsoņiem, kuri Latvijā iegādājas īpašumus. Savi ierobežojumi noteikti vajadzīgi, bet sapratīsim arī to, ka šie cilvēki nebrauc, lai Latvijā radītu nekārtības, jo faktiski vairums no viņiem bēg no Putina režīma. Gandrīz pēc Ļermontova: “Ardievu, nemazgātā Krievija!”Visnoteiktāko rīcību pret Putina agresivitāti varam gaidīt no ASV, jo šai valstij nav nopietnu ekonomisko sakaru ar Krieviju. Toties ASV var runāt ar citiem argumentiem, un vishumānākie būtu tie, kas pasaules tirgū ļautu pazemināt naftas cenu. Lēta nafta nozīmē arī lētāku dabas gāzi. Un tas savukārt nozīmētu Krievijai milzīgas finansiālas problēmas. Faktiski jau tagad Krimas avantūras rezultātā Krievijas rublis zaudējis ceturto daļu vērtības. Tas gan nozīmē Krievijas preču konkurētspējas palielināšanos, bet vienlaikus arī sadārdzinātu importu. Un te Latvijai nozīmīga dilemma: vai Krievijā būs daudz cilvēku, kuri gribēs pirkt mūsu sadārdzinātās šprotes? Daudzreiz esmu rakstījis, ka mūsu eksportam Krievija gan ir milzīgs tirgus, bet tajā pat laikā šis tirgus ir ārkārtīgi nedrošs un neprognozējams. Ieguvēji būs tie uzņēmumi, kas atradīs citus noieta tirgus saviem ražojumiem.Rietumiem kopumā ar skubu jāmeklē citi enerģijas avoti. Lūk, Somija būvē atomelektrostacijas, un krievu gāzes patēriņu samazina par trešdaļu. Lūk, Vācija elektrību ražo ar vēja un saules enerģiju, pagaidām padārgi, bet gāzes patēriņu var samazināt par ceturto daļu. Un Polija sapņo, ka jau pēc pāris gadiem varēs pilnībā sevi nodrošināt ar slānekļa gāzi, jo, lūk, ASV to jau izdarījušas. Aizvien vairāk gāzes pārvadā ar kuģiem sašķidrinātā veidā, un tad ne viena vien “truba” drīz noderēs metāllūžņos.Par to visu es atkārtoti atgādinu tāpēc, lai mūsu varnešu un tā saukto ekspertu līmenī mazāk vaimanātu par iedomāto sankciju ekonomiskajām sekām, bet lai visi kopā pievērstos savlaicīgiem alternatīviem risinājumiem. Kaut dzīvojam globālā tirgus ekonomikā, tomēr jābūt gataviem tādām situācijām, kad visu izšķirs katras valsts enerģētiskā pašpietiekamība.Demokrātijas trūkums ir tas, ka no vajadzības apzināšanas līdz konkrētai realizācijai ir pārāk garš ceļš. Un divtik nožēlojami, ja partiju konkurences dēļ daudzus vajadzīgus likumus vispār nav iespējams izstrādāt. Rezultātā notiek pļurkstēšana – kā tas jau ilgāku laiku vērojams jautājumā par tā saukto “legālo” narkotiku invāziju. Kāda vispār jēga valdībai un Saeimai, kas sludina satraukumu par traģisko demogrāfisko situāciju, ja to pašus nedaudzos bērnus lemjam legālai indēšanai. Ja arī šādi pusaudži nenomirst uzreiz, tad, nesasnieguši pilngadību, pagūst pārvērsties par dārzeņiem. Vai tiešām jāsagaida brīdis, kad enerģiskākie iedzīvotāji paši pret šādu nāves biznesu uzsāk bruņotu teroru?Daži vārdi jāteic arī par veselības aprūpes pieejamību tautai. Esmu līdz šim iemanījies ar savu veselību tikt galā pats, bet redzu un dzirdu, kā cilvēki mokās. Nelaime sākās ar politiskās varas maiņām, kad Veselības ministrijā katram jaunam ministram liekas, ka visi iepriekšējie bijuši nepareizie. Varam atcerēties enerģisko ministru Gundaru Bērziņu, kaut ne bez kļūdām, bet tieši tolaik bija panākts būtisks veselības aprūpes uzlabojums. Tas viss tika iznīcināts, jo Latvijai pietiekot ar nedaudzām lielām slimnīcām. Ieguva desmit procenti iedzīvotāju, pārējā sabiedrības daļa lai sitas, kā māk.Konkrēti runājot, savulaik vajadzēja daudz uzstājīgāk pretoties Valkas slimnīcas likvidēšanai. Vienu reizi esmu bijis Vidzemes slimnīcas koridoros, lai nokārtotu vajadzīgos dokumentus. Satiku jauku dakteri, sīkākie gariņi gan mazliet lecīgi, bet tādus var atrast arī Valkā. Bet Valmiera, lūk, ir un arī jūtas kā reģiona centrs, līdz ar to činavnieku līmenī dominē vīzdegunība un augstprātība pret tiem, kuri izskatās sīkāki. Maza atkāpe: vēl padomju varas gados tika nolemts modernizēt Valmieras tipogrāfiju, lai tā apkalpotu arī Valkas vajadzības. Nebija viegli Valkai atrast naudu līdzfinansējumam, bet galu galā viss izdevās. Pēc tam man šajā kopīpašumā nācās saskarties ar tādu darbinieču augstprātību, ka no tiesas gribējās izlamāties.Apmēram tādu attieksmi vērojam arī tagad, kad Valkas novada dome meklē iespējas, kā palīdzēt saviem iedzīvotājiem. Tikmēr Veselības ministrija neko citu nedara, kā veido shēmas, lai efektīgāk lietu no tukša caurā. Nu jā, bet to jau “Zaļās zemes” Brīviņu saimnieks sprieda par savu slimo tēvu: “Būtu nu reiz kraukājies un sprādzis nost!”
