Lieldzejolis. Fragmenti: septembris / oktobris.
Lieldzejolis
( Fragmenti: septembris / oktobris)
…Septembra desants vasaras krastos,
Uzvaru svinot, velk karogus mastos.
Sēnes kā sirēnas mežā tik vilina,
Groziem un nažiem ar svārciņiem plivina.
Rudens kā Kundziņš sāk debesis gleznot,
Jauc paletē krāsas, lai dabu var greznot,
Purvīša ainavu kopijas top,
Zāle, kas vasarā trekna bij,’ — plok.
Septembris nekautras, glezno tik droši —
Ar trīsdesmit fleicām tas krāsas liek košas
Un rietumu pusē ar otas galiņu
Mākslinieks mākonim velk zelta maliņu;
Un izstāžu zālē vairs nav brīvas vietas,
Saule kā kritiķis stājas pie sienas,
Aplūko daiļdarbus eksperta acīm —
Kā katru gadu — tai nav vairs ko sacīt.
Kad septembra plenērs laukos ir beidzies,
Tas sakravā molbertu, projām drīz steidzas.
Apmēram gadu tas gulēs uz lauriem,
Tad atkal būs jādodas daiļajās kaujās …
Oktobris kā traktors ielās
Smiltīs cītīgi profilē rievas,
Apmāca lapas, no kokiem kā lidot,
Trīs dzejnieki sastiķē — grāmatu izdot.
Lietus šaltis dienu pēc dienas
Nerimstas H2O zemei ziedot —
Mežos un pļavās kad nav sausas vietas,
Saulīte nespēkā pieplok pie sienas.
Kurmis pa straumi, kas viņa alā,
Ar gumijas kondomu šurp, turp braukā,
Apskata pazemes skaistākās vietas,
Plūstošu ūdensvadu kaskādes piecas.
Mēness sēž naktsklubā, striptīzu skatās —
Kā parkā trīs liepiņas atkailinās,
Bet vīri, kas gribēja dzejoļus drukāt,
Nokļuva oktobra cenzūras sprukās…
***
Savai zemapziņai lūdzu — skices manam
dzīves mūžam,
Visumam es strikti prasu — ieteikt piemērotu
krāsu,
Ikdienai un katram brīdim — sakiet priekšā,
kā klāt grīdu,
Kādus lietot materiālus — betonu vai triept
ar māliem,
Līdz aizdusā, kad pietrūkst elpas, čukstu:
Gribu skaistas dzīves telpas…
2002.
Iespējas
Iespējas visas ir laikā un telpā
Piepildīt sevi ar kaut ko nebūt,
Iespēja ir arī palikt pa tukšo,
Nerodot pašam — pie citiem iet lūgt.
Ir iespēja piepildīt sevi ar gaisu,
Varbūt ar zirņiem, vai zāli iet plūkt.
Var sevi pataisīt par mēslu maisu
Vari arī kristāla tīrradnim būt.
2004.
Šķiršanās
Bulta steidz ardievas
dāvināt lokam
Uz brīdi tos vienoja
spēcīgas rokas
“Mēs tiksimies vēlāk,”—
teic cerībā loks
Bet bultai ir pārāk smags
šķiršanās slogs.
2006.
Āda
Jūtos atkal savā ādā
Vai no zelta auna tā
Varbūt eža kažociņš
Varbūt kaste
Es tur sērkociņš.
Varbūt mana āda badā
Ēdusi nav šajā gadā
Mana āda — likten’s mans
Līdz kamēr skanēt sāk
Lielā “ģērētāja” zvans.
2006.
