Smiltenē mīl tautas deju, un allaž smiltenieši ir lepojušies ar Tautas deju ansambli (TDA) “Ieviņa”. Vairāk nekā pustūkstotim cilvēku piektdien un sestdien Smiltenes kultūras centrā bija iespēja izjust atkalredzēšanās prieku koncertos “Ieviņai 33”. Visu laiku iemīļotākās un skaistākās dejas izdejoja dejotāji, kuri “Ieviņā” ir jau no 1977. gada.
Viens no šo svētku iniciatoriem ir vidējās paaudzes “Ieviņas” dalībnieks Aigars Ūdris. “Es pat īsti nezinu, kāpēc, mēs vienkārši sajutām, ka vajag. Uzrunājām Ievu Adāviču, viņa teica – jā. Ja Ieva saka jā, tad kāpēc ne. “Ieviņas” pēdējais jubilejas koncerts bija pirms krietna laika,” saka A. Ūdris.Dejotāja Indra Austruma atzīst, ka tā ir liela laime pēc tik daudziem gadiem atkal to visu piedzīvot uz skatuves, gluži kā jaunībā. “Tu esi jauns, un nekas nav mainījies,” piebilst viņas deju partneris Rolands Rastaks. Tagad abiem esot pārdomas, ko darīt turpmāk.Lai piedzīvotu šo laimi uz skatuves, ieviņieši uz mēģinājumiem divu mēnešu garumā mērojuši tālu ceļu. “Tas ir dejotprieks un Ieva. Liktenis bija lēmis pārtraukt dejošanu, bet šī bija iespēja būt uz skatuves un atgūt to laimes sajūtu. Ieva ir Ieva, viņa ir mūsu sirsniņa, kas pukst uz visām pusēm – vienotības spēks. Dēļ viņas varam braukt šurp no jebkuras pasaules valsts,” emociju pārņemta pēc piedzīvotā ir TDA “Ieviņa” dejotāja Ilze Štaubere, kura uz mēģinājumiem brauca no Vācijas.Koncerta mākslinieciskā vadītāja bija I. Adāviča, kura atzīst, ka šo mēnešu laikā dejotāji viņai snieguši daudz vairāk nekā viņa tiem. “Vienmēr var būt labāk, bet tas ārkārtīgais dejotprieks, kas valdīja aizkulisēs un uz skatuves, tās ir emocijas ilgākam laikam. Protams, pietrūks tā visa, bet ar to bija jārēķinās. Droši vien kādas divas nedēļas nevarēšu naktīs pagulēt,” pēc koncerta sestdienas vakarā atklāja I. Adāviča.Saviļņoti bija arī skatītāji, daudziem no gūtajiem iespaidiem trūka īsto vārdu, lai pateiktu, cik brīnišķīgs bija “Ieviņas” svētku koncerts. Jāpiebilst, ka uz pirmo koncertu biļetes tika izpirktas pirmo stundu laikā, tāpēc daudziem šī iespēja gāja secen. Savukārt otrais koncertā ieeja bija tikai ar ielūgumiem. Uz jautājumu, vai kādreiz TDA “Ieviņa” dejotājus uz skatuves varētu redzēt šādos pat sastāvos, A. Ūdris nešauboties atbild: “Jā! Kā tajā dzejolī – nekas jau vēl nav beidzies.”
