Viens rotaļlaukums pilsētā ir labi, divi – tas ir pat apsveicami. Taču pēc 20. marta “Ziemeļlatvijas” publikācijas “Būs vēl viens rotaļlaukums” nācās uzklausīt vairāku valcēniešu domas. Proti, iedzīvotāji uzskata, ka pašvaldībai vairāk vajadzēja padomāt par pusaudžiem un bērniem, kuri no rotaļlaukumiem ar šūpolēm un vilcienu vagoniņiem jau ir izauguši, bet joprojām kopā ar pārējiem pagalma bērniem, kaimiņiem un draugiem grib spēlēt kaut vai viselementārāko pagalma futbolu. Viena no Rūjienas ielas daudzdzīvokļu nama pārvaldniecēm stāsta, ka jau aizvadītajā vasarā kopā ar domubiedriem no mājas netālajā pļavā uzstādījuši futbola vārtus. Tas darīts ar nolūku, lai puikas, spēlējot futbolu, ar visnotaļ smago bumbu netraumētu mazuļus, kas savā nodabā rotaļājas netālajā smilšu kastē. Arī netālu no spēles zonas iedzīvotāji novieto savas automašīnas, un nereti bumba tikai pa dažiem milimetriem draudīgi nolido gar automašīnu stikliem un spoguļiem. Ne jau aiz ļauna prāta un speciāli spēlētāji grib sabojāt pieaugušo transportlīdzekļus, vienkārši spēles karstumā nepamana, kādā trajektorijā lido spertā bumba. Turklāt pārvaldniecei nereti jāuzklausa pārmetumi no citiem mājas iedzīvotājiem, ka viņi vairs nevar izvēdināt savus mājokļus, jo pa atvērtajiem logiem dzird puišeļu lamas un necenzētus vārdus. Kā tautā mēdz teikt – lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, pārvaldniece kopā ar palīgiem gudri jaunus vārtus, gan bez tīkliem, uzstādīja pļavā ar novēlējumu – nu, puikas, tagad jūs varat spēlēt netraucēti. Varbūt tiešām atbildīgajām amatpersonām būtu vērts ņemt šo pieredzi vērā un palīdzēt aktīvistiem iekārtot šādus laukumus. Ieguvēji būs visi.
