Kārķos notika pasākums “Ir mīlestība pārnākusi mājās…”, kas bija veltīts tiem, kuri pirms 65 gadiem uzsāka tālo Golgātas ceļu Sibīrijas plašumos. Vispirms notika piemiņas brīdis pie Pelēkā akmens, pēc tam tautas namā bija tikšanās ar rakstnieci, dramaturģi un dzejnieci Māru Zālīti. Kārķēnieši, kā allaž, bija gatavojušies pamatīgi.
Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, ka Kārķos martā pulcējas represētie, skolēni un pagasta sabiedrība, lai kopīgi dalītos atmiņās un pieminētu tos, kuri cieta no represijām un tika izsūtīti uz Sibīriju. 1949. gadā no Kārķu pagasta izsūtīja 99 cilvēkus no 33 mājām.
Katram savs traģisks stāstsŠogad pasākums bija īpašs ar to, ka savās atmiņās dalījās ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī rakstniece Māra Zālīte, kuras radošajā darbā atvērta jauna lappuse – tapis pirmais prozas darbs “Pieci pirksti”. Tas ir ļoti tiešs un skaudrs vēstījums par dzīves uztveri un pārdzīvoto, atgriežoties piecus gadus vecam bērnam no Sibīrijas. Saietā piedalījās ne tikai daļa vietējās sabiedrības, bet arī izsūtītie no Valkas.Sandrai Pilskalnei savākts daudz ziņu par izsūtītajām ģimenēm pagastā. Daudzi stāsti iegūlušies atmiņā. Viens no spilgtākajiem ir par Bāliņu sētu, par priekšzīmīgu saimnieku. Ģimeni vietējais amatvīrs mierināja, lai neuztraucas, jo viņi strādā kolhozā, tāpēc izsūtāmo vidū nebūs. Pusdienlaikā Mirdza, kura piedalījās arī šajā saietā, slauca govis. Kad bruņotie cilvēki ieradās, lai paziņotu par izvešanu, viņa, kārtīgs cilvēks būdams, turpināja slaukt govis. Katra paaudze šo laiku izjuta citādi. Mirdza, būdama jauna, domāja par kleitām. Viņa uzvilka mugurā četras kleitas. Vienu virs otras. Tēvs sasauca visus bērnus istabā un katram iedeva pa naudas gabalam, jo neviens nevarēja zināt, kas tālākajā ceļā gaidāms. Varbūt viņus izšķirs.Par katru no izsūtītajiem ir kāds zīmīgs un traģisks stāsts. “Vienmēr esmu sev uzdevusi jautājumu – kāpēc tā notika? Viena no atbildēm ir, ka vainīga bija prasmīga saimniekošana. Otrs jautājums ir par to, kas palīdzēja izdzīvot tik necilvēcīgos apstākļos. Atbilde ir viena – ticība, cerība un mīlestība,” uzskata S. Pilskalne. Daudzi Golgātas ceļu veikušie ir sacījuši, ka izdzīvot palīdzēja arī mūzika un dziesma. Citiem palīdzēja vēstules, kurās gan svešumā esošie, gan tuvinieki Latvijā izdzīvoja katru rakstīto rindu.
Izlietas asinis nesasmelsiKārķu pagasta pārvaldnieks Pēteris Pētersons savā uzrunā pie Pelēkā akmens sacīja, ka katra paaudze lietu kārtību uztver citādāk. Ar katru gadu kļūst īsākas no izsūtījuma atgriezušos cilvēku rindas. Par laiku, kad vīri čekas uniformā aizveda ļaudis no skolas, darbavietas, mājas it kā uz 10 minūtēm, bet patiesībā bieži uz neatgriešanos, jau lasām vēstures grāmatu lappusēs un vairs neattiecinām uz sevi. Bet ir lietas, ko tauta nedrīkst aizmirst. “Mīlestības pret savu tautu nevar būt par maz, dusmas pret tās pazemotājiem ne tik. Šis laiks bija traģisks mūsu tautai un par deportācijām mēs varam vienīgi runāt kā par noziegumu. Smagu noziegumu. Mēs katrs esam savā vietā un savā veidā kādas lielas ķēdes posms. Ķēde ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais posms. Šobrīd redzot, kā pasaules interešu un baiļu vēji šūpo Austrumeiropu un cik trausla ir tautas pašnoteikšanās līnija, tautas vienotības vājums var būt izšķirošs, mums jābūt trīskārši stipriem, lai šo ķēdi saturētu kopā. Mēdz sacīt, ka asinis ir biezākas par ūdeni, savukārt par ūdeni saka, ka izlietu nesasmelsi. Izlietas asinis – ne tik,” pārliecināts P. Pētersons.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
