Rēzeknē notikušajā 4. starptautiskajā teātru festivālā «Soli pa solim» piedalījās arī Valkas pilsētas teātris ar monoizrādi «Medeja. Materiāls».
Rēzeknē notikušajā 4. starptautiskajā teātru festivālā “Soli pa solim” piedalījās arī Valkas pilsētas teātris ar monoizrādi “Medeja. Materiāls”. Aktrise Daiga Sondare piedzīvoja, ka pēc izrādes aktrise no Krievijas raudādama metās viņai ap kaklu un pateicās par radīto pārdzīvojumu.
“Aktrise parasti atrodas uz robežas starp reālo un izdomāto pasauli. Šajā izrādē jāspēlē ar maksimālu atdevi, jo izrādīšanās tūlīt tiek atšifrēta. Aktrisei jāiztur liela psiholoģiskā slodze. Tajā brīdī, kad krievu aktrise raudādama ienāca ģērbtuvē, mēs to pat īsti nenovērtējām,” atzīst režisors Aivars Ikšelis.
Latvijā ir nostabilizējušās konkrētas festivāla lietas, kuras teatrāļi Latvijā un ārzemēs uzskata par visnotaļ nopietnām. Viena no tādām ik pēc diviem gadiem ir Rēzeknē, kur festivāla rīkotāji atlasa, viņuprāt, piemērotākās izrādes, taču nekāda vietu dalīšana nenotiek. Nozīmīgākās ir sarunas un diskusijas ar teātra kritiķiem un kolēģiem.
Valcēniešu izrāde sākās kamīnzālē tieši pusnaktī. Viņiem bijušas šaubas, vai kāds vēlēsies tik vēlu skatīties izrādi, taču bažas izrādījās veltas — zālē ietilpa apmēram pussimts skatītāju, un tā bija pilna, turklāt lielākoties ar jauniešiem. Tas bijis īpašs pārsteigums.
No Vācijas atbraukusī teātra eksperte Inga Rozenfelde brīnījusies par valcēniešu drosmi pārtulkot un iestudēt Hainera Millera darbu, turklāt tas ir lieliski izdevies. Vācijā valda uzskats, ka šis autors ir lasāms, bet nav pateicīgs iestudēšanai. A. Ikšelis pieļauj, ja to būtu zinājis iepriekš, visticamāk, viņš būtu nobijies un neuzņemtos darba “Medeja. Materiāls” uzvešanu uz skatuves. Liela pateicība par darba tulkošanu pienākas Kristīnei Viļķinai.
Pēc izrādes apspriešanas speciālistu vidū, kur uzklausīti atzinīgi vārdi, pie valcēniešiem pienāca jauns puisis, Rēzeknes teātra aktieris, un Daigai atzinās, ka pēc izrādes ilgi neesot varējis aizmigt un uzrakstījis dzejoli. Protams, pirmā reakcija šādā gadījumā ir domas par jaunieša sentimentalitāti un tamlīdzīgi. Daigai šis dzejolis uzdāvināts, un A. Ikšelis pēc izlasīšanas to atzinis par ļoti saturīgu un profesionālu. “Tas ir neparasti, ka izrāde kādu cilvēku var emocionāli tik ļoti ietekmēt, ka viņš naktī raksta dzejoli. Acīmredzot kaut kāda jutīga pusaudžiem nozīmīga stīga tika aizskarta,” spriež režisors. Vēl viens kuriozs notika, kad kopus vakarā, kur pulcējās visi teātri, pie valcēniešu galda pienāca kāds zēns un paklanījās. Viņš tika aicināts pie cienasta galda, taču puisītis paklanījās vēlreiz un krieviski sacīja: “Cienījamā māksliniec, vēlos jums pateikties par izrādi!” Šķiet, D. Sondare pirmo reizi mūžā pa īstam nosarka.
“Es nedomāju, ka šis mūsu iestudējums ir kaut kas dižs. Tā ir parasta izrāde, bet pārsteidzoši, ka to pieņem tik daudz jauniešu. Esmu diskutējis ar gados vecākiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka plastmasas falla izmantošana ir pašmērķīga un nav vajadzīga. Allaž cenšos pierādīt, ka tā nav ārišķība un elements skatītāju šokēšanai, bet izriet no dramaturģiskā materiāla,” skaidro režisors. Viņš domā, ka ir par maz teātra izrāžu jauniešiem, jo parasti mērķauditorija ir vai nu bērni, vai ļaudis ar jau nobriedušiem prātiem. Šī bija lugas “Medeja. Materiāls” piektā izrāde.
