Joprojām nevaru aprakstīt savas sajūtas, kuras mani pārņēma pie liktenīgā koka ceļmalā pie Taurupes-Zaubes ceļa, kur 11. martā dzīvību zaudēja vienlaicīgi seši gados jauni cilvēki. Vecākajam bija tikai 43, pārējiem – 17, 18, 19 gadu. Zaubē pie tuviem cilvēkiem ciemojāmies sestdien. Šajā dienā pēdējā gaitā pavadīja 19 gadus veco Mārtiņu, kurš uz mājām bija atbraucis pie vecākiem un abiem brāļiem no darba Vācijā. Diemžēl tagad puisis vairs nekad nekur neaizbrauks un neatbrauks. Zaube ir neliels ciematiņš, kur, kā jau laukos, cits citu pazīst. Šķita, ka nedēļas nogalē te ne tikai cilvēki staigāja drūmiem un pelēkiem vaigiem, bet pati debess raudāja ar sniega un lietus asarām par notikušo traģēdiju. Satiekoties joprojām zaubēnieši pārrunā piedzīvoto nelaimi, uzsverot, ka diemžēl kā visur, arī te laukos, jauniešiem ir pārāk “lielas” galvas. Visvairāk mani, ja tā varētu teikt, nošokēja stāsts par bojā gājušo 17 gadus veco meiteni, kura naktī no mājām bija aizlavījusies mammai nezinot. Viņa no rīta gājusi modināt meitu, lai varētu laikus paspēt uz mācībām 11. klasē, bet gulta bijusi tukša. Negribu pat iedomāties, kas bija jāpārdzīvo nabaga mammai, uzzinot, ka bērns, kuram visa dzīve priekšā, vairs nekad nepārnāks mājās. Mēs, pārējie, kurus personīgi nav skārusi šī lielā nelaime, sliktākajā gadījumā varam tikai moralizēt, bet labāk taču ir runāt ar bērniem un jauniešiem par to, kas notiek, ja pie stūres sēžas dzērumā. Runājot ar kādu pieaugušas meitas mammu, viņa atzinās, ka ar lielām bailēm izdzīvojusi meitas ballīšu periodu. Viņa katru reizi meitu brīdinājusi, lai nesēžas blakus automašīnā nepazīstamiem puišiem, jo nekad nevar zināt, kas viņam “aiz ādas”. Šī reiz ir mācība, kuru vajadzētu likt aiz auss visiem vecākiem
