Beverīnas novada ģerbonis Latvijas Heraldikas komisijā ir apstiprināts. Novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Ulmane “Ziemeļlatvijai” pastāstīja, ka tam pietrūkst vien Latvijas prezidenta Andra Bērziņa paraksta, svinīgās ceremonijas un novada domē apstiprinātu lietošanas noteikumu.
Skiču konkursa uzvarētāja ir Valmieras mākslas vidusskolas pasniedzēja Ieva Lapiņa-Strazdīte. Novada ģerboņa radīšanas process bija mērāms vairāku gadu garumā un piedāvāto skiču klāsts bija itin daudzveidīgs. Tagad viss ir nostājies savās vietās un, šķiet, Beverīnas ģerbonis ir viens no visgreznākajiem Latvijā.
No kapukalna TrikātāSkices autore “Ziemeļlatvijai” atzina, ka šis ir viņas pirmais darbs heraldikas jomā, taču viņa ar iznākumu ir apmierināta. Sākotnēji Ievas ideja bija ļoti atšķirīga no iznākuma. Skicē bija skatāma sakta, kas kā saule atmirdz ozola zaros, bet ozolu attēlot ģerbonī heraldikas komisija kategoriski noraidīja, savukārt saktu atzina par ļoti interesantu un no citos ģerboņos redzamajām atšķirīgu. Heraldikas komisijas locekļi šaubījās par iespēju tik smalku veidojumu kā Trikātas sakta padarīt atbilstoši heraldikas prasībām. Komisija uzskatīja, ka arī šī novada ģerbonim organiski jāiekļaujas kopējā Latvijas novadu ģerboņu saimē un tā izskatu vislielākajā mērā noteica precīzu valstī pieņemto heraldisko principu ievērošana, tas ir, ģerbonim jāatspoguļo kaut kas unikāls un vienreizējs, tikai konkrētam novadam raksturīgs. Tāpēc par zīmējuma pamatu kļuva apaļas formas sakta no zaļvara (bronzas) ar iedobu emalju sarkanā krāsā. Tā atrasta Trikātas Libirtu kapulaukā un datējama ar III gadsimtu. Rotas raksts ir abstrakti ģeometrisks, kas norāda uz tās baltu vai baltiem tuvu piederību un saistību ar ļoti senu kultūras tradīciju un stilu. Sakta ir bagātīgi rotāta – tajā saskatāmas daudzas baltu kultūrai raksturīgas grafiskas zīmes un simboli.
Meklē vēsturiskās saknesĢerboņa autore nav aprobežojusies ar saktas vizuālo kvalitāšu izvērtēšanu, viņa daudz interesējusies par tās vēsturiskajiem aspektiem, meklējot skaidrojumus Valda Celma grāmatā “Latvju raksts un zīmes”, arī Latvijas Vēstures muzejā pieejamajā informācijā, un aplūkojusi saktu savām acīm. Ieva nešaubās, ka būtu aplami neizmantot Trikātas saktu – šo arheoloģisko atradumu, kas patiešām ir unikāls ne tikai Latvijas mērogā. Māksliniece zina, ka visu ģerboņu autoru mērķis ir radīt kaut ko unikālu un vienreizēju – atšķirīgu no citiem, un cer, ka tas viņai ir izdevies.Ieva ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un 2007. gadā ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslā – glezniecībā.Viņai ir bijušas vairākas grupu personālizstādes Valmierā un Vācijā.
