Šonedēļ pabiju Ērģemes pagasta Omuļos, lai piedalītos jaunās bibliotēkas atklāšanas svētkos. Redzot, kā mirdz acis atnākušajām tantītēm un onkulīšiem, aizdomājos par to, cik gan maz vajag cilvēkam, lai viņš justos laimīgs un gandarīts. Atklāti sakot, darba pienākumu veikšana liek diezgan bieži doties uz “dziļajiem” laukiem. Vienmēr pieķeru sevi pie domas, vai es cauru gadu spētu brist dubļus un dzīvot laucinieka dzīvi. Pašlaik – droši vien ne, bet nekad jau nesaki nekad. Visādi dzīvē var iegrozīties. Tāpēc arvien apbrīnoju tos cilvēkus, kuri visu savu mūžu apzinīgi dzīvojuši tēva mājās un nekad nav vēlējušies tās pamest un doties citviet laimi meklēt. Viena no tādiem cilvēkiem ir Omuļu bibliotēkas ilggadējā vadītāja Valve Āboliņa – ar dziļu iekšējo inteliģenci apveltīts cilvēks, punktuāla, izdarīga, apzinīga un cilvēkus mīloša. Domājams, bez šīm cilvēciskajām rakstura iezīmēm viņa 50 gadus nevarētu izturēt mazās bibliotēkas sienas. Kādā no tikšanās reizēm uzzinot, ka viņa nekad nav devusies uz kādu semināru vai braucienu, par to nepaziņojot saviem uzticamajiem apmeklētājiem, ilgi brīnījos. Toreiz naivi pajautāju, vai maz tas viņiem ir vajadzīgs, bibliotekāre pateica zelta vārdus, kas mainīja visu manu līdzšinējo domāšanu. Tie lika saprast, ka laukos pret cilvēkiem ir jāizturas ar īpašu cieņu, jo viņi, lai atnāktu uz mīļo bibliotēku, reizēm ar kājām mēro vairākus kilometrus. Šie vārdi joprojām skan man ausīs, tāpēc tagad saprotu, kāpēc omulieši savu Valvīti, kā viņu mīļi dēvē pagasta ļaudis, mīl un ciena. Mūsu Latvijas smeķis ir lauku cilvēki – vēl nesamaitāti un patiesi, kuri tic, ka pienāks labāki laiki un lauki atdzims.
Visādi dzīvē var iegrozīties
00:00
14.03.2014
125