Kopš PSRS sabrukuma nekad vēl pasaule nav atradusies tik nopietnu apdraudējumu priekšā. Krievijā varu ar dažādu manipulāciju palīdzību sagrābušais čekists Vladimirs Putins aizvien vairāk savas visvarenības apziņā sāk pārkāpt pilnīgi visus starptautiskos līgumus un demokrātiskās normas, un vismaz kompetenti mediķi jau runā par viņa psihes traucējumiem. Pustraki valdnieki vēsturē pieredzēti daudzkārt, un ik reizi traģismu palielina lielas daļas sabiedrības nozombēšana, izmantojot parasta šovinisma jeb Musolini tipa fašisma ideoloģiju. Krievijas gadījumā no svara padomju garā audzināto ģenerāļu vienvirziena domāšanai ieprogrammētās smadzenes. Mēs esam vareni, mums ir raķetes un atombumbas, un vispār – mums ir taisnība, jo visa pārējā pasaule domā nepareizi. Divdesmitā gadsimta vēstures zinātāji Krimas okupāciju salīdzina ar to, kā Hitlers 1938. gada rudenī okupēja Čehoslovākijai piederošo Sudetiju, jo, lūk, turienes vācieši to lūguši. Faktiski varam runāt par pusgadu iepriekš notikušo “anšlusu” ar Austriju – vispirms ieveda kaimiņzemē karaspēku, pēc tam organizēja referendumu. Un jaunās Lielvācijas iedzīvotāju vairums abās robežas pusēs gavilēja par vāciešu apdzīvoto teritoriju apvienošanos. Tas bija nepieredzēts tautas vienotības apliecinājums, kad Hitlers vaļējā mašīnā un pilnā augumā devās uz Vīni, – tad visā ceļa garumā un septiņu stundu ilgumā fīreru sveica gavilējošā tauta. Bet pēcāk Vecās Eiropas politiķi, kuri baidījās no boļševisma, atļāva Hitleram brīvi rīkoties, vēsture piemin Čemberlenu, kurš, atgriezies Londonā no sarunām, vicināja līgumu: “Es atvedu mieru!” Līdzīgā veidā Hitlers pēc tam pievienoja Mēmeles apgabalu kopā ar Kuršu kāpu kursiešiem, kuri nemaz nebija vācieši, bet Kurzemes kuršu radinieki. Pēc tam Gērings ar komandu Jodkrantes klusumā varēja netraucēti izstrādāt plānu “Barbarosa”. Putins un Kremļa ideologi nāvīgi neieredz Maidana garu un tagadējo varu Kijevā, katra teikuma galā skandinot, ka šī vara nav leģitīma. Atliek secināt, ka Kremlim ļoti patiktu, ja Kijevā vispār nebūtu nekādas varas. Prezidents Janukovičs aizbēga, arī premjers Azarovs jau ar ģimeni bija Austrijā, Reģionu partiju steidza pamest desmiti deputātu, un vara burtiski iekrita opozīcijas klēpī. Un viss notiek kā parasti revolūcijas haosa periodā, bez tam situācijā, kad jaunā vara palikusi pie tukšas kases. Ukraiņu nacionālisma idejas visaktīvāk ģenerē bijušās Volīnijas un Galīcijas pamatiedzīvotāji, kuri līdz pat piecdesmito gadu sākumam cīnījās par savas teritorijas un visas Ukrainas neatkarību. Šo kustību dibināja Stepans Bandera jau tolaik, kad galīcieši atradās Polijas sastāvā. Staļina čekisti pēc kara dibināja viltus banderoviešu bandas, kuras laupīja un slepkavoja, lai tautā radītu naidu pret neatkarības cīnītājiem. Maskava sapratusi, ka visu Ukrainu iekarot pašlaik nav reāli. Arī Harkovas, Doņeckas, Nikolajevas atšķelšana no Ukrainas pašlaik nešķiet reāla, sevišķi pēc tam, kad ukraiņu robežsargi vairs neielaiž krievu mītiņotājus. Atlika vienīgi Krima. Krima vispirms ir nozīmīga Krievijas karabāze. Sevastopolē un daudzviet citur krievvalodīgo kopienu sastāda esošo un bijušo virsnieku ģimenes locekļi un radinieki, kuriem iepaticies jaukais klimats. Bet pārējie pussalas iedzīvotāji vairāk noskaņoti par autonomiju, nevis pilnīgu iekļaušanu Krievijas sastāvā. Tie, kas brēkā par Kijevas varas nelikumību, par pilnīgi leģitīmu uzskata Simferopoles apvērsumu, jo par varas maiņu parlaments nobalsoja zem krievu automātu stobriem. Uz durkļiem var nodibināt jebkuru varu, arī referendumus iespējams sarīkot ar iepriekš zināmu rezultātu. Bet atrisināts nekas netiek, jo tatāru kopiena jau lūgusi Turcijas, Azerbaidžānas un citu musulmaņu zemju palīdzību, bet nacionāli noskaņotie ukraiņi turpinās būt ukraiņi. Situācijas nopietnība visai gausi sasniedz Rietumu varasvīru smadzeņu centrus. Bet pakāpeniski veidojas sapratne, kādi būtu pareizākie pasākumi, lai iegrožotu saprātu zaudējušo agresoru. ASV jau apsver domu par naftas un gāzes eksporta atsākšanu, jebšu šī valsts jau gandrīz pilnībā apgādā sevi ar slānekļa platību bagātībām. Labu iespēju sagādā Irānas ajatolla, kurš paziņojis, ka atombumbas radīšana būtu grēks. Un valdības paziņojumi liecina par šādu kursa maiņu. To der izmantot un atcelt embargo pret šo ar naftu un gāzi ļoti bagāto zemi – tas novestu pie naftas cenu pazemināšanās līdz līmenim, kad Krievija justu traģiskus zaudējumus. Kremļa ideoloģijas pamatā ir koncepcija, ka paši var nodzīvoties līdz plikai pēcpusei, ka tik vairāk sariebtu riebīgajiem Rietumiem. Pagaidām Putins tikai acis samirkšķināja, kad uzzināja par 11 miljardu dolāru valūtas rezervju zaudējumu Krimas ofensīvas pirmajā dienā, bet šie zaudējumi aizvien pieaug. Pirms gada viens eiro līdzinājās 40 rubļiem, tagad maiņas kurss jau sasniedzis 50 rubļus. Akciju tirgus vienas dienas laikā zaudēja 72 miljardus dolāru, un tas ir vairāk nekā milzīgie Soču tēriņi. Starp reāliem zaudētājiem ir vairāki Putina draugi. Ārvalstu investīcijas no Krievijas bēg projām. Neizlēmīgos Rietumus rosīgākus dara Kremļa tālākā rīcība. Referendumi var tikt sarīkoti Piedņestrā, Gagauzijā un beidzot arī pārējā Moldovā. Referendumu ceļā Krievijas sastāvā iespējams iekļaut arī Dienvidosetiju un Abhāziju. Kazahstāna jau bažījas par saviem krieviskajiem rajoniem. Latvijas politiķi cenšas sevi mierināt, ka pie mums nekas tāds nav iespējams, ka Latvijas krievi nevēlas pievienoties matuškai. Bet ir gana daudz tādu, kuriem galvenais ir gaisa jaukšana, un jebkuras provokācijas Kremlim būtu kā medusmaize. Baltiju Maskavā uzskata par nelikumīgām valstiņām, un provokatoru atbalstam lielkrievu šovinisti būs gatavi atdot savas pēdējās bikses. Ir grūti paredzēt, kā virzīsies notikumi turpmāk. Skaidrs ir tikai tas, ka līdz vasaras vidum var notikt jebkas. Jebkas briesmīgs. Diemžēl.
